Divas nāves vienā`204

Nika pati atrada sev vienu vietu, kur stāvēt un vērot puišus. Ja viņi gāja uz citu telpu, Nika klusi tiem sekoja un atkal ieņēma kādu tālāku, bet labi telpas pārskatāmu vietu. Santis sēdēja pie datoriem un nenorāva acis no tā. Niks, savukārt, uzreiz pēc Santa, aizmetās pie krēsla un paķēra no kāda plaukta kaudzi ar vadiem. Puisis noģērba kreklu pār galvu, atsedzot visus zilumus un asinsizplūdumus. Puisis savienoja ar datoru vadus un tikai tad Nika saprata, kam tas bija domāts. Viņa nedaudz no savas vietas redzēja, kā datora monitors uzrādīja dučiem mērījumu gan par pulsu, gan par sirdsdarbību, gan par citiem procesiem Nika ķermenī līdz pēdējiem sīkumiem.
Kamēr Santis ņēma no Nika vēnas asinis, Nika bez emocijām vēroja puiša ķermeni. Viņa vēroja, cik ilgi paceļas un nolaižas puiša krūtis, un kā labaratorijas pretīgi baltās gaismas veido ēnas uz puiša ķermeņa.
Kaut Nika pagrieza galvu uz citu pusi uzreiz kā Santis pagrieza galvu pret meiteni, viņa zināja, ka Santis saprata, uz ko tik ilgi skatījās meitene. Santis izskatījās mīļš savās melnajās brillēs. Likās, ka viņa seja nevis kļūst nopietnāka, bet gan mīļāka un trauslāka.
Santis nomainīja šļirci un devās pie Nikas. Viņš paskaidroja meitenei, ka viņai ir jāapsēžas. Tā, pirmkārt, viņai nesareibs galva, un viņa taču nestāvēs kājās visu šo laiku, kamēr Santis būs labaratorijā. Nika jau gribēja ierāpties Santa gultā un šķirstīt viņa albūmus, bet saprata, ka puiši te var palikt visu nakti.
Niks bija pilnīgi mainījies. Viņš pēkšņi kļuva tik kluss un nopietns, neviena smaida iezīme neparādījās viņa sejā un ik pa brīdim viņš saviebās sāpēs. ‘Viņš grib pie Sāras, viņš grib tikt pie tās meitenes un uzspļaut visai pasaulei. Gluži kā trakais, viņš darīs visu.’
Nika apsēdās blakus datoriem, lai uzzinātu kaut ko vairāk par visu, kas te notiek. Puiši staigāja no vienas vietas uz otru, abi klusēdami un ignorēdami Nikas jautājumus.
Santis uzrotīja viņas džempera piedurkni un mīļi pasmaidīja. Jā, Nikai drausmīgi patika viņi džemperi- tie bija supermīksti un dārgi, plati un vienmēr izskatījās labi.
‘’Paskaidro vēlreiz, kāpēc es šim mēslam piekritu?’’
‘’Jo tev nav izvēles un tu arī esi šeit iesaistīta.’’
Santis ar vates pikucīti dezinficēja meitenes roku un gatavojās durt. Adata viegli un, ar mazu iekšējo ķermeņa kunkstienu, iedūrās meitenes ādā.
Nika juta, kā asinis plūst ārā no viņas. Tā bija dīvaina un vienlaikus patīkama sajūta, un tik pazīstama. Meitene atgāza galvu atpakaļ un izbaudīja sajūtu, kad viņa pati plūst prom.
Santis uzlīmēja plāksteru un devās pakaļ Nika asinsparauga. Viņš paņēma pāris papīrus un klēpjdatoru, un devās uz durvju pusi.
‘’Ei, tu kur?’’
‘’Sēdi!’’
Nika atgāzās krēslā un uzlika kājas uz galda. Vienalga, ja pāris papīrīši zem viņas kedām nosmērēsies. Tik un tā Santis nesados viņai. Santis meiteni sargā.
Pēc minūtes domas, ko gan meitene varētu iesākt, viņa atcerējās ka netālu sēž Niks. Viņa pagrieza galvu pret puisi. Likās, ka viņš guļ- galva bija atgāzta atpakaļ un vienīgā skaņa visā telpā bija datora pīkstieni par katru puiša sirdspukstu.
Nika klusām piecēlās un uzmanīgi kā kaķis ejot medībās, tuvojās Nikam. Tuvumā viņa zilumi izskatījās iespaidīgāki.
Nika apstājās blakus tieši puisim. Viņš bija plati izplētis kājas, katru uz savu pusi un rokas uzlicis klēpī. Nika domāja, varbūt viņam piedāvāt atrast spilvenu, ko uzlikt zem galvas, bet nemaz necentās tādus vārdus iznest skaļumā.
Bija jāpārbauda, vai viņš vispār guļ.
Meitene pavicināja rokas virs Nika. Reakcijas nebija un puiša pīkstieni bija tikpat vienmērīgi.
Nika sāka klepot. Ar katru neīsto klepus lēkmi aizvien skaļāk un skaļāk.
‘Velns, viņš tiešām guļ,’ Nika smējās.
Meitene iztaisnojās un prātoja, ko tādu izdarīt. Vispār, viņas priekšā bija puisis, kas gulēja un neizdeva ne skaņas. Varbūt viņu apzīmēt?
Nikai interesēja kas cits.
Viņa nedaudz pietupās un un uzlika rokas uz puiša ceļiem, jo juta, ka nokritīs. Likās, ka viņa redz tetovējumu. Burti bija ļoti smalkā rokraksta, pat vairāk izskatījās pēc liela, melna plankuma kā pēc vārdiem.
Nika pieskārās puiša vēderam ar pašiem pirkstu galiem un mēģnāja vilkt ar tiem pāri vārdiem.
‘Sāra’
Nebija brīnums, ka tur ir viņas vārds, bet kāpēc tad puisis nesataisīja tetovējumu pa visu vēderu, piemēram?
Nika acis atsprāga vaļā un saķēra Nikas roku. Meitene nobijās ne pa jokam. Viņa iekliedzās un juta, kā Niks velk viņu pie sevis. Bezpalīdzīgi, Nika iekrita puiša klēpī. Dators pīkstēja vienā laidā un šī skaņa riebās Nikas ausīm.
Niks zvēriski skatījās Nikā un miedza meitenes roku. Viņa bija iekritusi puiša klēpī gluži kā kapā. Juta katru puiša sirdspukstu uz savām krūtīm un nespēja paelpot. Likās, ka tieši tagad viņa mirst iekšēji. Viņa acis mirdzēja kā nekad agrāk, iepletušās drausmīgi lielas. Niks sniedzās pēc meitenes sejas ar katru sekundi, bet Nika pēdējā mirklī atrāvās un nokrita atmuguriski un grīdas.
Puisis uzsprāga smieklos. Viņš ķēra pēc elpas un slaucīja asaras no vaigiem.
‘’Stulbenis, tu ko dari vispār?’’
Niks turpināja smieties. ‘’Tu gandrīz apmīzies.’’
‘’Nē, es jau pielaidu bikses, āzi!’’
Niks nevarēja beigt smieties un tas uzdzina dusmas Nikai. Viņa piecēlās kājās un nolaucīja pēcpusi. Tās grīdas apkopēji likās, ka nekad nemazgā, ja vispār šajā telpā bija kaut viens apkopējs. Meitene nosarkusi atgriezās pie sava krēsla un pievērsās monitoram, kur vēlaizvien dators veica Nika ķermeņa analīzi.
‘’Kāpēc tu tā darīji?’’ Nika pajautāja uzreiz, kā puisis atkal bija atgāzis galvu atpakaļ un aizvēra acis.
‘’Lai liktu tev nosarkt.’’
‘’Un vai izdevās?’’
Nika pagrieza galvu pret Niku un mēģināja nesmaidīt. Niks pasmaidīja un atkal atgriezās pusguļošā stāvoklī. Kāds āksts! Redz, izdomājis paķircināt meiteni.
Nika atgāzās krēslā un ieslēdza otru datoru, lai uzspēlētu kādu spēlīti. Kamēr dators slēdzās iekšā, viņa skatījās vēlvienā melnā monitorā un pētīja savu atspulgu. Meitene piekārtoja matus un pasmaidīja. Niks likai viņa nosarkt.