Divas nāves vienā`194

Nikai nebija nejausmas, cik ir pulkstens, bet saule jau bija uzaususi. Santa garāža bija vēsa- meitene pavisam nosala, satuntuļojusies divās segās un drauga siltajā džemperī un biksēs. Nika salika segu un nolika uz plauktiņa. Viņa izņēma no kabatas atslēgu un attaisīja mājas ārdurvis, lai tiktu iekšā.
‘’Santi?’’ Meitene iegāja viesistabā un gandrīz aizrijās ar vārdiem. Blakus garajam, kalsnajam puisim, saliecies deviņos kūkumos, sēdēja Niks. Kaut puisis bija nolaidis galvu, Nika spēja viņu atpazīt. Viņa vienmēr viņu atpazīs.
‘’Labrīt, Nikij’’ Santis pacēla galvu ar apburošu smaidu uz lūpām.
‘’Santi!’’ Nika salika rokas virs krūtīm.
‘’Tējkanna būs tev jāuzvāra pašai.’’
‘’Santi!’’ Viņš pacēla paglvu uz meitenes puis, kura izskatījās dusmīga, varbūt pat nedaudz aizvainota.
‘’Nu?’’
‘’Mēs varam iziet,’’ Niks pacēla galvu un palūkkojās uz Niku. Viņš izskatījās drausmīgi- viena acs bija nedaudz piepampusi, apakšlūpa bija sarkana un viņa rokas klāja zilumi un sarkanas līnijas. Nika uzreiz saprata, ka sitieni bija arī citās vietās.‘’parunāt?’’
‘’Nē, esmu nedaudz aizņemts.’’
‘’Tad varbūt man runāt ar tevi šeit?’’ Nika šķībi pasmaidīja un ātri pieskrēja klāt dīvānkrēsliņam pretī abiem puišiem.
‘’Kāda sūda pēc tas puisis sēž te?’’
‘’Iepazīstieties- Nik, šī ir Nika.’’
Niks pacēla galvu un viegli pamāja ar to. ‘Sūdu būšana, viņš ir apvainojies.’ Un tur bija iemesls. Likās, ka puisis to atcerēsies uz visu dzīvi, cik vienaldzīgi un akli Nika pagāja garām, kad viņu sita. Jā, puisis pavisam nav pieradis pie sāpēm. Nika tika piekauta katru dienu, pat vairākas reizes dienā. Tikai tagad, likās, ka ir iestājies neliels klusums, bet tas ir tikai uz brīdi. Miers nekad nepaliek uz ilgu laiku.
‘’Nik, varēji mani nemeklēt pa visu pilsētu. Zini, Santis var iekulties problēmās’’ Nika droši ieslēdza sevī egoistisku meiteni un sevī izsmēja katru puiša reakciju. ‘Viņš taču ir bērns!’
‘’Es nemeklēju tevi, es atnācu pie sava drauga?’’
‘’Tu ko pateici?”

‘’Es neatkārtošu.’’
‘’Niks atnāca nopietnā lietā, netraucē mums, labi?’’ Santis iejaucās, uzrūkdams meitenei virsū. Tas nu gan ir par traku. Kā Niks var zināt Santi? Puisis gadiem ir iedziļinājies mācībās un ar Nikuuztur kontaktus tikai tāpēc, ka ir draugi no sensenām dienām, bet Niks?
Nika atlaidās krēslā un skatījās uz Niku. Viņa acis, gluži kā kucēnam, bija nolaistas lejā.‘’Es uzmanīgi klausos.’’
‘’Rētas nedzīst.’’ Viņa balss bija stingra un bez emocijām. Šķiet, ka kāds ir drausmīgi apvainojies! Nika gandrīz iesmējās.
‘’Nu nav ko griezties katru brīvo mirkli...’’
‘’Tu nesaproti, mani piesita ap trijiem. Tagad ir septiņi un man nav sadzijušas rētas.’’ Nika bija ieintriģēta. Tātad, viņa ir, teiksim, nemirstīga vismaz gadu. Visdrīzāk, abi kļuva tādi vienā laikā. Kāpēc Nika vēlaizvien jūtās ideāli?
‘’Skrāpējumi sadzija, bet vēl nedaudz ir sarkani, zilumi ir pieņēmušiesn spēkā un man šķiet, ka tie sūdabrāļi ir salauzuši man ribu.’’
‘’Pāris stundas un...’’
‘’Nika, ir pagājušas jau četras stundas.’’
Nika apklusa pavisam. Viņa bija iegrimusi domās. Viena puse kliedz, ka ta nav taisnība. Tā taču nav, vai ne?! Nebija tas reāli- pēkšņi kļūt tādiem un vienā brīdī viss tiek atņemts. Varbūt Niks jau sen sirgst ar kādām slimībām un tāpēc viss viņa ķermenī palēlinās. Varbūt Niks atkal pārdzīvo par Sāru? Nikai likās, ka puisis domā par viņu pilnīgi visu laiku. Puiša acis nemainīja sev peirasto pelēcīgo skumju toni.
‘’Kaut kas nav kārtībā, ja nu jūs vairs neesat...’’ Santis piecēlās no dīvāna un sāka staigāt pa istabu turpu šurpu, kasot nesen noskūto bārdu.
‘’Tas taču nav iespējams. Te mēs dzīstam kā supervaroņi un tagad Niks nevar tikt galā ar zilumiem?’’
Santis māja ar galvu. Te tiešām darās kaut kas nelāgs. Varbūt Niks mirst? Nika pati nobijas no šādas domas. Likās, ka nāve nekad nekļūs par viņu draudzeni, bet tagad ir ieradusies. It kā, ‘’še te, esmu atnākusi un tu man esi apnicis.’’
Tomēr Nika domāja, ka ir vainīga Sāra. Viņa neticēja tām mistiskajām spoku pasakām un tam, ka gars var atnākt pakaļ savam mīlotajam, savākt viņu pie sevis, bet šī doma nespēja pamest viņas galvu.
‘’Mēs brauksim uz labaratoriju.’’
‘’Santi, tu nojūdzies esi? Ja nu kāds no darbiniekiem uzzinās, ka tu esi ielaidis nepiederošu personu? Ar dievu, mācības!’’
‘’Es pats kādreiz strādāju tajā labaratorijā, Nika.’’ Puisis lēnām piecēlās kājās, turēdamies pie dīvāna malas, lai nepazaudētu līdzsvaru. Varēja redzēt, ka viņam sāp un uz mirkli Nikā ielauzās sāpju dzirksts.
‘’Tu mani nezini pavisam.’’
Tā bija taisnība. Tīrie zelta vārdi. Ne Niks, ne Nika nezināja neko par viensotru. Viņi bija svešinieki, tik tiešām svešinieki. Dažreiz meitenei likās, ka viņai ir jāpalīdz puisim. Pat bez iemesla, bet jāpalīdz. Kaut viņš likās galīgi nojūdzies, meitene spieda sevi pieciest viņu.
Santis apķēra ap Niku roku un abi devās prom no istabas. Kā bulta Nika piecēlās kājās.
‘’Ei, un es?’’
‘’Paliec šeit un gaidi mani, un nedomā kaut kur iziet, skaidrs?’’
‘’Es te nesēdēšu, ņemiet mani līdzi!’’ Nika protestēja.
‘’Nē.’’
‘’Lai nāk, tas uz viņu arī attiecas. Pie tam, viņa palīdzēs man eksperimentos.’’ Niks pagrieza galvu uz meitenes pusi un skumji pasmaidīja.
Niku nogalināja šie smaidi, šie skumjie un mīļie smaidi. Niks ir dīvains, sarežģīts un skumjš puisis. Nekad neredzēts un laikam vienīgais tāds.
Nika paķēra savu ādas jaku un metas uz durvju pusi, lai tās attaisītu abiem puišiem.