Divas nāves vienā`166

Nika ieskrēja istabā ar asarām acīs. Meitene nekad neaizmirsīs puiša acis. Tas nebija viņš un Nika ir aizgājusi par tālu. Jau rīt no rīta, pirms puisis bija pamodies, viņa savāca savu mugursomu, apģērbās un izgāja ārā.
Gaiss bija diezgan auksts, pilnīgi pārņēma meitenes augumu ar drebuļiem.
Viņa nezināja, kurp iet un tāpēc pat apmaldījās pilsētā. Domas viņu žņaudza un neļāva koncentrēties svarīgākām lietām.
‘Pirmkārt,’ viņa domāja, ‘man ir jāatrod pajumte un darbs.’
Un ko meitene mācēja vispār? Gadiem viņa bija pieradusi tirgot narkotikas un apmānīt cilvēkus. Kļūt par ielasmeitu bija pats pēdējais varinats...
Meitenes kājas pašas apstājās pie kāda naktskluba. Viņa tādu vēl nav redzējusi. Kur viņa vispār atrodas?
Bija vienalga. Nika zināja, ka darbs ir jādabū jau šodien un būtu ideāli, ja šodien nostrādātu nakts maiņu kaut vai šajā klubā un pajautātu priekšniekam nelielu summu no algas. Viņš saprastu. Nika juta.
Viņa atrada otru ieeju un pieklauvēja pie durvīm. Jau pēc mirkļa durvis atvēra kāds liels, muskuļu pārpildīts vīrietis. Viņš īgni aplūkoja meiteni un izņēma no mutes zobubakstāmo.
‘’Ko tu šeit aizmirsi?’’
‘’Vajag parunāt ar priekšniecību.’’
Vīrietis iegāja atpakaļ ēkā un paturēja vaļā durvis Nikai. Koridors veda līklocu līkločiem. Šeit bija daudz durvju ar dažādiem vārdiem- ‘’Zvaigzne’’, ‘’Lūī’’, ‘’Momma’’, ‘’LF’’ un ‘’Vadība’’.
Vīrietis apstājās pie pēdējām durvīm un pamāja meitenei, lai viņa nedaudz uzgaida. Viņš atvēra nedaudz pelēkās, vecās durvis un iebāza tajās galvu.
‘’Ser, šeit kāda meitene grib ar vadību parunāt.’’
‘’Ved iekšā, Karl.’’
Vīrietis pagriezās pret Niku un viegli pasmaidīja. Viņa redzēja, ka druknais augumā vīrietis ir jauks. Tur, ārā, viņš izskatījās draudīgs un bīstams, gluži perfekts apsargs, bet viņa acis mirdzēja no labestības un jūtīguma. Izskats tiešām bija maldinošs.
Nika pavēra plašāk durvis un iegāja iekšā. Telpa bija nedaudz piesmakusi un bija jūtama kodīgu dūmu smaka, kas lēnām sāka izgaist.
Vīrietis aiz galda sēdēja, kājas sakrustojis un izlicis uz galda, turot rokās glāzi. Viņš pamāja Nikai uz krēsla pretī galdam un Nika apsēdās tajos. Krēsls bija nereāli mīksts. Pat labāks kā pie Kariana! Uzreiz tu iegrimsti krēslā gluži kā debesīs un atzveltne ir ērta un tik pielāgota. Nika tik nesāka šaubīties par šo izvēli. Parasta bāra vadītājs nekad neizšķiedīs tādu naudu uz mēbelēm savā kabinetā. Viņai likās, ka atkal ir dīleru slazdā iekritusi.
‘’Klausos, sirds mana.’’ Vīrieša balss bija patīkama un maiga. Nika ieklepojās un nemaz nezināja, ar ko iesākt.
‘’Es meklēju darbu.’’
Vīrietis iesmējās un nolaida kājas zem galda, tuvāk pieliekdamies pie Nikas sejas. ‘’Tas nu ir skaidrs, tikai kāda veida?’’
‘’Varu būt oficiante, palīdzēt bārmenim un tā tālāk.’’
‘’Un kāpēc ne pie stieņa?’’
Vīrietis pamāja aiz Nikas muguras. Viņa pagriezās un tikai tagad ieraudzīja stieni. Tad skaidrs, kas tas par klubu. Nikai palika pretīgi, vien iedomājoties, ka viņa jel kad strādātu uz skatuves. To viņa uzskatīja, kā sievietes pazemojumu un zemu.
‘’Nav manā gaumē.’’
Vīrietis izstiepa gaisā vienu uzaci un atlaidās krēslā. Nika domāja, cik tad labs ir viņa krēsls. Muguras sildītāji un speciāli izliekumi, lai nedeformētu muguru, pareizais augstums, tieši pieskaņots galdam un vīrieša augumam.
‘’Šodien varu piedāvāt izmēģinājuma maiņu un tad jau redzēs, vai patiksi tu man un apmeklētājiem.’’
Nikas sejā uzplauka smaids. Viņa nebija domājusi, ne vakar, ne pieceļoties šodien no rīta, ka viss sanāks tik ātri. ‘’Pussešos esi šeit, lai varētu apģērbties, sapucēties kopā ar meitenēm, sapazīties. Norīkošu tev gidu. Viņš ir labs puisis.’’ Vīrietis piemiedza ar aci un mīļi iesmējās.
Viņi pasniedza viensotram roku un saspieda tās. Tad viņu sauc Vinss.

Nika izgāja no kluba starodama. Likās, ka nekad nebija tāds smaids uz viņas sejas un tik liels enerģijas pieplūdums. Viņa aizdomājās, varbūt aizskriet pie Nika un visu pastāstīt. ‘Viņš noteikti būs laimīgs, noteikti priecāsies par mani.’
Viņa apstājās tieši tajā mirklī, kad nonāca parkā. Ko viņa vispār iedomājās? Nikam ir jārūpējas par sevi un jādzīvo laba dzīve, pilna ar mīlestību un siltumu, nevis jātērē laiks un nabadzīgās un vientuļās Nikas. Meitene juta, ka tikai viņa spēj pārtraukt šo vājprātu. Viņa atcerējās Nika acis vakar. Likās, ka uz mirkli viņš atslēdzās un tad sāka pieskarties Nikai. Tomēr tad viņa jutās divējādi. Gribējās pieskarties puisim un sajust viņu tuvāk, bet tas nebija pareizi. Nika nezināja īsti, kur slēpjas tas sliktais, bet zināja, ka, ja vajadzēs, viņa izdomās simts un vienu iemeslu.

Atlikušo laiku Nika vienkārši klaiņoja pa pilsētu un skatījās, kā bērni spēlējas laukumiņos, izbaudot mīksto sniegu. Meitene jau sen bija nosalusi līdz nemaņai, bet vairs neko nejuta. Visas viņas domas bija pildītas ar šo vakaru.


Par godu svētkiem, vēlāk būs vēlviena daļa šodien. Jau tā top,top... :)