Viens no visietekmīgākajiem un visintriģējošākajiem darbiem rensanses laikā ir Dantes Aligjēri "Dievišķā komēdija", kas apvieno dzeju, filozofiju, zinātni, politiku un publicistiku.
Šī darba pamatā ir viduslaiku literatūrā populārais "vīziju" jeb "sāpju ceļa" žanrs, dzejisks stāsts par to, kā cilvēkiem izdevies ielūkoties viņpasaules noslēpumos. Šī poēma ir sadalīta 100 dziedājumos (prologs + 33 + 33 + 33). Poēmas kompozīcija ir 3 daļās - Elle, Šķīstītava un Paradīze.
Šo var uzskatīt par ceļojumu, kurā Dante Vergilija pavadībā dodas uz Debesu valstību, bet tiem jāšķērso laivā Elle ar tās 9 elles lokiem, kurā viņi piedzīvo dažādus notikumus, satiek cilvēkus un liek lasītājam aizdomāties par grēkiem un grēciniekiem,
Dievišķā komēdija ir rakstīta trīsrindu pantos jeb tercīnās. Poēmā arī parādās Beatriči Dates mīļotā un vēlāk mūza, Anhīss, Eneja, Cerbers un citi slaveni mitoloģijas tēli.
Īss satura konspekts -
Dante dodas Aizsaulē un, ceļojot pa elli un šķīstītavu, viņa pavadonis ir Vergīlija ēna. Pats ceļojums sākas ar nokāpšanu pazemē, kas kā piltuve ved uz Zemes centru – elles pavēlnieka mītni. Virzoties no augšas uz leju pa deviņiem lokiem, viņi sastop arvien smagākus grēciniekus – baudkārīgos, skopos, laupītājus, meļus, slepkavas utt., bet pašā tumšākajā bezdibenī atrodas divi lielākie nodevēji cilvēces vēsturē: Jūda (Kristus nodevējs) un Bruts (Cēzara nodevējs). Kad Dante ar vergīliju nonāk Zemes otrā – pretējā pusē, viņi nokļūst šķīstītavā – purgatorijā. Šķīstītavai ir stāva konusveida kalna forma, kurā viena virs otras izvietotas septiņas terases, kas atbilst septiņiem nāves grēkiem, bet virsotnē atrodas zemes paradīze. Uz trešo sfēru – paradīzi Dante dodas viens pats, jo Vergīlijs kā pagāns te netiek ielaists. Toties šeit Danti pavada viņa iemīļotā Beatriče, kura simbolizē dievišķo atklāsmi. Šis ceļojums noris kopā ar mīļoto sievieti pa deviņām debesu sfērām, kurās mīt pārcilvēciskas būtnes, bet pašā ceļojuma galā Dante ierauga Dieva diženumu tā Trīsvienībā.
Šī ir viena no svarīgākajām un monumentālākajām poēmām sarakstītām un tā ir ļoti svarīga renesanses un mūsdienu literatūrā.
