2001.gada.15.augusts, tešdiena
Mēs bezjēdzīgi klejojām pa Kurzemi pēdējās desmit dienas līdz uzdūrāmies kam tādam, kas mūs ieintresēj... Mēs atdadāmies Priekules pagastā. Mārtiņš izveda pastaigā Raini, pa vietējo parku un dzirdēja kā jauniešū bariņš apspriež kādu nāves gadījumu. Pēc man atstāstītā es sapratu, ka kādu dzērāju ir saplosījis lācis. Neliekas nekas tik neiespējams, bet „slepkavība” notika tikpatkā miestiņa centrā. Tas lika aizdomāties!. Pirmā doma Mārtiņam bija vilkatis, bet es to apšaubīju, jo cilvēkiem tie uzbrūk ļoti reti un nejau apdzīvotā teritorijā, kā nekā tiem nepatīk sabiedrība un skaļas vietas. Katrā gadījumā šī lieta ieintresēja mūs abus un mēs nolēmām uzkavēties nedaudz ilgāk, lai noskaidrotu, kas šeit notiek. Nolēmām neuzbāsties vietējiem un nakšņot mašīnā.
Nākamajā dienā es devos uz policījas iecirkni, lai noskaidrotu viņiem zināmo, pietam man nežēlīgi gribējās izmēģīnāt nesen dabūto „policijas leinanta” apliecību. Policijā es uszināju, ka līķis bija sakosts no vienas vietas, un lāča uzbrukums bija tikai versija mēdījiem, drīzāk izskatījās, ka viņu līdz nāvei ir nokodis sesks. Lietas izmeklētājs man piebilda, ka viņam nav nejausmas, kas ko tādu varēja izdarīt, bet līdz ar to man vis bija skaidrs!.. vampirs (i).
Šī doma man lika asinīm vēnās sastingt, neilgi pēc Lasmas nāves, depresijas pārņemts es biju aizgājis pie gaišredzes, lai tā man pasaka, kas viņu nogalināja. Atbilde tajā brīdīman likās stiulba un neticama: „Vampīri tie bija vampīri.” Saniknojies es zīlnieci nosaucu par krāpnieci un meli, bet man ejot projām viņa nomurmināja: „Tavs dēls, Mārtiņš... turi viņu pa gabalu no vampīriem, lai ko tas prasītu, citādi tas...” Tas arī bija viss ko es dzirdēju, bet tagad es nožēloju, ka viņu neuzklausīju, ka viņai neticēju, jau pēc pāris dienām es atklāju, ka tumsā neslēpjas tikai iedomu tēli, es gribēju atgriesties pie gaišredzes, bet viņa jua bija prom, mani pārņēma šausmas un es apsolīju ka Mārtiņš savā dzīvē nekad nesastapsies ar vampīriem. Lai kāda bija zīlnieces vīzija es neļaušū tai piepildīties!..
Sajutos kā gļēvulis ,bet nolēmu Mārtiņam pateikt, ka neko pārdabisku nēsmu atradis un ir apstiprināts, ka tas bija lāča uzbrukums. Bet protams, tas nebūtu Mārtiņš, ja viņš pats nebūtu ko uzracis. No vietējiem jauniešiem viņs uszināja par kādu dīvainu jaunieti kurš šei parādījies pirms kādām pāris nedēļām un pirmo reizi redzēts vietējā ballītē. Viņš parādās tikai ballīšu laikā un neviens viņu nepazīstot. Divas nedēļas atpatkaļ viņš esot sakāvies ar pieciem džekiem un, viens pats, viņus visus nolicis pie vietas. Un protams Mārtiņam bija ienācis prātā, ka tas varētu būt vampīrs. Šī doma viņu sajūsmināja, jo viņš nekad ar tādu nebija sastapies.
Es Mārtiņam šā vai tā pateicu savu sakāmo un piebildu, ka šeit nav vērts uzkavēties un ir jādodas projā. Viņš saniknojās un uzbļāva man, kapēc es negribot saskatīt acīm redzmo, mums esot jāpaliek vismaz tāpēc, lai pārliecinātos vai tā tiešām nav taisnība!. Mana atbilde vēlaizvien bija tāda pati, mums ir jādodās projām, un tajā brīdī Mārtiņš iebļāvās: „ gļēvuli, sasodītais gļēvuli...” Tas man lika apklust un es sapratu, ka ir pienācis laiks pastāstīt Mārtiņam par to kas notika ar Lāsmu un par zīlnieces teikto. Es viņam pastāstīju visu gan kā nomira lāsma, gan manu skepsi par pārdabisko tajā laikā, un par to kādas šausmas mani pārņēma kad es uszināju, ka tas viss ir ists.
Likās, ka Martiņu tas saniknoja tikai vēl vairāk un velme šeit palikt tikai pieauga. Viņš man niknā balsī teica: „Tu tiešām esi gļēvulis, ja bēdz no tā, kas izbojāja tavu dzīvi, tieši dēļ tā ko tu man pateici mums ir jāpaliek un tas kroplis jāiznīcina!.” Es viņu tādu vēl nekad nebiju redzējis un tas mani biedēja, pilns niknuma un naida, bet tomēr es viņu sapratu un sapratu arī to, ka es tiešām esmu bijis gļēvs visus šos gadus biadīdamies no patiesības.
