No rīta pamostos ar vienu vārdu galvā, ar vienu domu un tas mani biedē. Nu labi, iešu ārā pastaigāšu pa sniegu un ieelpošu kādu drusciņu gaisa, varbūt satikšu kādu kam pagausties par bezmiegu, lai gan diez vai, jo ir vēl tik agrs rīts, saule tikko uzlēkusi, un aukstums griež kā nazis. Brienu pa aizputināto ceļu un aiz manis paliek gara tumša pēdu svītra, kas vienmēr vilksies man līdzi kā noklīdis kucēns. Tikai tagad pamanu, ka neesmu uzvilkusi cepuri, un mati jau pilni ar pūkainu sniegu, man tas patīk, jo tas neko nezin, tas neizliekas. Sniegs- mirušu cilvēku atmiņas, savijas vērpetēs un ieskauj mani, es vairs neredzu ceļa un nemaz negribu redzēt, tikai eju uz priekšu, bet varbūt atpakaļ un man pat vienalga.
Naktī, bezmiega nomocīta izlienu no gultas, klusi- tā lai nepamodinātu ģimeni, saģērbjos un izslīdu no mājas, tieši iekšā tumsā. Nakts mani apskauj un es ar saviem zābakiem slīdu pa ceļu kā ragaviņas, slīdu un priecājos cik viegli paliek. Pastaigāties naktī- kāds vilinājums, kāda bauda just tumsas neķītros pirkstus uz sevis, apglāstām, noglaudām manu sakarsušo prātu. Beidzot varu palaist savas domas brīvos auļos un neturēt tās. Eju pa ceļu uz upes pusi, pār to gulst migla- vai tiešām ir tik silts? Uzeju uz tilta un piesoļoju klāt margām, paskatos pāri un redzu mēness novilkto taciņu upes melnajā ūdenī, tik skaisti, ka gribas mesties iekšā tūlīt un tepat. Pārslīdu pāri margām un apsēžos uz tām, kājas vēcinu pār melno ūdeni un jūtos tik brīvi, ka tiešām esmu gatava atlaist rokas, bet tomēr nē. Kaut kas tur mani iekšā dzīvē, kaut kas šķir mani no mēness gaišā ceļa un es pieķeros šim kaut kam kā slīcēja un nelaižu vaļā. Pirms neesmu pārdomājusi, metos atpakaļ uz mājām, noģērbjos, ielienu gultā un pēdējais ko pirms aizmigšanas dzirdu ir manas māsas mierīgā elpa- tepat blakām, kaut kur šajā istabā un es vēl tikai paspēju nodomāt, ka mīlu viņu...ļoti...
