28. daļa. "Problēma"
Situ žalūziju aizvilkšanas diega puļķīti pret logu. Tas atsitās, bet tik un tā atnāca atpakaļ. Tam varbūt sāpēja, bet tas atgriezās… Tas man lika aizdomāties par Annu. Es zinu, ka viņai sāpēja, bet viņa taču varēja atgriezties. Bet, varbūt, viņa arī atgriezās. Tikai pie manis…
- Alīn, tev viss labi? – Marks pavēra istabas durvis.
- Jā. – pavēros puisī un izlaidu no rokām žalūziju aizvelkamo diegu – Vakariņas jau gatavas? – pasmaidīju un pierāvos kājās.
- Jā, tāpēc arī nācu tevi saukt. – Marks noteica un nostājās man priekšā. Viņš apvija savas rokas ap maniem gurniem un pieliecās noskūpstīt – Kad mēs atgriezīsimies mājās? – viņš vaicāja.
- Mums vajag? – muļķīgi ievaicājos – Atvaino, man nejauši izspruka – iesmējos.
- Domāju gan, mani gaida darbi. – viņš teica.
„Un, kas mani?” – nodomāju, bet neizteicu.
- Nu ja. – atbildēju, jo jutu, ka Marks to gaida – Ejam? – pasmaidīju un paņēmu puisi aiz rokas.
- Alīn, tev gan ir paveicies, ka Marks atstrādā visu arī tavā vietā. – mamma norādīja uz uzklāto galdu. Ēdienu bija diezgan daudz, laikam, viņi būs pamatīgi pastrādājuši, kamēr es dauzīju žalūziju aizveramo diegu pret logu.
- Jā, laikam, jau ir gan. – plati smaidīju. Nu jā, es nedaudz pārspīlēju, bet to visi šinī mājā dara.
Apsēdos blakus Markam un secināju, pēc viņa rokas pulksteņa, secināju, ka man drīz būs jādodas uz tikšanos ar Annu un Sandi.
Bija jau pagājis norunātais laiks un beidzot man bija jādod Annai gala atbilde, kura karājās kaut kur gaisā.
- Alīn? – mamma uzsauca – Salātus? –
- Mhm. – viegli pasmaidīju. Jāpārstāj domāt, citādi neesmu ar viņiem šobrīd.
- Šovakar mēs varētu aizdoties nelielā pastaigā un noskatīties kādu filmu. – Marks man piedāvāja, griezdams karbonādi.
- Atvaino, bet šovakar nesanāks. – sarūgtināju pusi.
- Kāpēc? – nu jau arī mamma iejaucās.
- Am, tāpēc, ka es nejūtos īpaši labi. – attaisnojos.
- Tad tev ir jāiet gulēt un jāatpūšas kārtīgi. – mamma teica un aizdevās uz virtuvi pēc dzeramā.
- Nē, tik slikti man nav, bet nelielu pastaigu gan es gribētu. – nosmaidīju.
- Tieši laikā. – Marks bilda.
- Es labprāt vēlētos viena.. – ieteicos.
- Ko tas nozīmē, Alīn? – Marks nesaprotami paskatījās uz mani.
Nu pie galda bijām palikuši tikai abi vien un es jutu kāds saspriegums tagad veidojās.
- Tu visu laiku man atsaki un viena kaut kur dodies! Ar ko tu tur ej satikties, ka es nedrīkstu nākt līdzi? Ar to Dāvi atkal? – Marks centās runāt klusām, lai mamma no virtuves nesadzird.
- Nē. Ko tu runā tagad? – savilku pieri – Izbeidz. Šis nav īstais laiks, kad par to strīdēties. –
- Bet cita jau nav! Jo visu laiku tu gribi pabūt viena! –
- Piedod, bet tā es tagad jūtos. – teicu.
- Dzēriens. – mamma uz galda uzlika sīrupu.
- Paldies, man pietiks šo vakaram. – noteicu un piecēlos kājās.
Vēl pamanīju, kā mamma neizpratnē noskatās un Marks cenšas smaidīt, lai nerastos lieki jautājumi.
Aizdevos uz istabu un, paskatījusies pulkstenī, secināju, ka man vēl ir dažas minūtes, bet tad gan man ir jāiziet no mājas, jo līdz Ziltures kraujiņai ir kādas minūtes 15 ko iet.
Paņēmu jaku un grasījos doties ārā no istabas, taču durvīs jau bija Marks.
- Man šķita, ka mūsu nesenā saruna, ko maina, taču, izskatās, ka nē. – Marks secināja pēc mana āra apģērba.
- Es teicu, ka man vajag izvēdināt galvu. – skaidroju.
- Kuru tu centies piemuļķot? Es taču saprotu, ka kaut kas ir ne tā. – Marks teica – Šķiet, es tev esmu svešs, jo izskatās, ka tu man neuzticies. –
- Tas nav tā. – skaidroju – Pa visam drīz es tev visu paskaidrošu un tu sapratīsi, kādēļ viss tagad bija tā, kā bija. –
- Es tevi nelaidīšu prom, iekams tu nebūsi man sniegusi paskaidrojumus. –
- Tev nav tiesību mani laist vai nelaist. – savilku pieri.
- Man nepatīk, ka tu viena slapsties apkārt pa vakariem. –
- Šis ir mans rajons, es šeit visu zinu un briesmas man nedraud. – teicu – Par to tu vari neuztraukties. – spēru soli garām Markam.
- Ja tu tagad aiziesi, tad atnākot atpakaļ, manis šeit vairs nebūs. – Marks teica.
- Tu tagad man uzstādi ultimātu? – domīgi pavēros puisī.
- Nekā citādāk jau, laikam, nevar. – viņš teica – Tagad varēs redzēt, kas tev ir svarīgāks. –
- Tu tā nevari darīt. Tās ir divas, nesalīdzināmas lietas! – skaidroju.
- Tu arī man tā nevari darīt. – viņš teica – Un tagad ir ļoti labi redzams, ka tā tev nebūs vienkārša pastaiga, bet gan tikšanās, jo citādi tev nebūtu divu domu… -
- Jā, tā ir tikšanās, bet es tev vēl nevaru atklāt to. – teicu – Jo es pati nezinu, kā tas izvērtīsies. – skaidroju – Lūdzu, pagaidi, un tu visu uzzināsi. -
- Es gana daudz jau esmu gaidījis un neko neesmu sagaidījis. – Marks noplātīja rokas.
- Labi! Ja tu esi tāds, tad man nekas cits neatliek, kā palikt! Jo tu jau mani nesaproti, tu tikai uzreiz zini uzstādīt ultimātus! – atsēdos gultā – Ja vien tu zinātu, kas tajā tikšanās būs, tad tu saprastu, un neliktu man izdarīt izvēles, kas nav iespējamas. –
- Tad ņem un vienkārši pastāsti. –
- Es nevaru! – nedaudz pacēlu balsi. – Jo tu tam nekad neticētu. –
- To tu nezini! Vispirms pastāsti, un tikai tad izdari secinājumus. – Marks nopietni teica – Skrien vien prom, tev jau vienmēr ir labāk paticis aizbēgt, nevis skatīties patiesībai acīs. – Marks piegāja pie loga un skatījās laukā.
Šis viņa teikums man lika aizdomāties par izvēli, ko šodien izdarīšu. Es nevaru iet līdzi Annai, jo tā būs bēgšana prom. Bēgšana prom no grūtībām, vieglākā ceļa izvēle. Es to nevaru nodarīt savai ģimenei, es to nevaru nodarīt sev. Es neesmu tik vāja kā Anna, ja jau viņa reiz izvēlējās aizbēgt.
Paķēru jaku un izmetos ārā pa durvīm, man bija jāsatiek Anna un šis viss jānobeidz.
Skrēju līdz norunātajai vietai, un tikai pāris simt metrus pirms tās, apstājos un atguvu elpu.
Jau pie kraujas redzēju divu cilvēku stāvu. Anna un Sandis.
- Anna, - ieteicos, tuvodamās cilvēkiem – Es izdarīju izvēli. – atspiedusi rokas pret ceļiem, teicu.
- Alīn, kas tev kaiš? – Anna pienāca man klāt.
- Nekas, es skrēju. – teicu un iztaisnojos – Es nevaru ar tevi braukt prom. Es nepametīšu savējos. Piedod, bet es tev atsaku. – teicu. Jutu, ka labāk būs, ja uzreiz pateikšu, bez vilcināšanās. Un tā arī bija. Jutos daudz vieglāk.
- Wow, wow, wow. – Sandis viltīgi noteica – Tos tur, tu sauc par „savējiem”? –
- Jā. – nesapratu Sanda ironiju.
- Tu kļūdies. – viņš teica.
- Ko? – savilku pieri – Tu neesi nekas, lai spriestu par manu atbilžu kļūdīgumu vai pareizumu. – pievērsos Sandim – Ko tu vispār šeit dari!? Varbūt, izstāsti savus patiesos iemeslus…? Jo tas, ko tu tur stāsti, nav tas, kā tas ir. –
- Alīn? – Anna bailīgi mani uzlūkoja – Ko tu runā..? –
- Viņš melo. Es nezinu, kāpēc, bet es zinu, ka viņš to dara. Jo tas viss tā neiet kopā, kā viņš te stāsta. –
- Alīn, nomierinies. Tu esi pārāk satraukta. – Anna, uzlikusi roku uz mana pleca, teica.
- Nē, Anna. Alīnai ir taisnība. – Sandis piekrita.
