Bija agrs rudens rīts. Diana piecēlās. Laukā lija un viņa dzirdēja kā pilēja visas pažobeles. Viņa bija aizgulējusies. Mamma jau bija dēvusies uz darbu. Viņas tēvs bija atkal dēvies prom. No vienas puses tas viņu iepriecināja ka tēva nebija mājas, jo vi;na ar viņu strīdās ļoti bieži, jo tēvs ir nebeidzams alkaholiķis. Diana paskatījās telefona. Mamma bija viņai atsūtijusi mīļu īszinu. Diana izlasija un pasmaidija. Bija arī neatbildēts zvans no viņas labākā drauga- Edmunda. Edmundam Diana ļoti patika, to zināja visi tikai viņa to nebija ievērojusi. Daudzi viņu apskauda, jo viņai bija liela māja un daudz citas labas lietas... Bet Diana ienīda savu dzīvi. Nebeidzamie mammas un tēva strīdi, lika viņai raudāt. Diana piecēlās no gultas un paskkatījās spoguli. Visas acis bija melnas no skropstutušas, jo viņa atkal bija aizmigusi raudot. acis bija aizpampušas un ar ziliem lokiem zem tām... Diana tāpat kā ikdienas drēbes uzvilka smaidu un saķemēja matus. Viņa paņēma somu un izgāja no mājas. Kad viņa nonāca skolā visas kājas bija slapjas un viņa pati arī. Diana klasē iegāja ar nokavēšanos, viņa uzsmaidija skolotājai un atvainojās par nokavēšanos. Edmunds viņai uzmaidīja un Diana arī... tā nu viņa aizgaāja uz savu solu pēdējā rindā pie loga. Viņa paskatījās pa logu un redzēja to pašu neko, jo domāja tikai par to kā vēlētos pazust no šīs pasaules. Viņa juta, ka laikam kāds viņai zvana. Dianai bija vienalga... Kad beidzās stunda Diana satikās ar Edmundu un viņi runājas, tas viss lika Dianai smaidīt... bet tā pa īsta,. Sākās stunda un Diana atcerējās, ka kāds viņai bija zvanijis, visu stundu. Viņa nolēma paskatīties nākamājā starpbrīdī. Bija matemātika, viņa nevareja ciest to... Noskanēja zvans un visi metās arā no klases. Diana lēnām sakrāmējās un izgāja... Viņa paskatījās, ka viņai bija pieci neatbildēti zvani no viņas tēva... Viņai bija vienlga, viņa izslēdza telefonu. PIenāca pusdienlaiks. Dianai negribējās ēst, viņai gribējās iet mājās,viņa jutās tā nelāgi it kā butu noticis kaut kas slikts. Diana nolēma doties mājās. Viņa atvadijās no Edmunda un sarunāja vēlāk vakarā iziet ar viņu pastaigāties. Diana uzreiz negājā mājās. Viņa pa ceļam iegāja kioskā un nopirka žurnālu. Viņa iegāja veikalā un nopierka savu mīļāko šokolādi. Tad Diana dēvās mājās. Viņai garām patraucās ātrāspalīdzības mašīna... Dianai tas likās tik dīvaini, bet viņa neko nenojauta... Mašīna apstājās pie viņas mājas. Diana sāka skriet... Viņas tētis bija miris... Diana raudāja tik stipri kā vēl nekad. Viņa saprata ka tēvs viņu mīlēja. Viņa jutās pie tā visa vainīga, jo nebija pacēlusi. Viņa raudāja. Viņai nebija kur iet. Diana zvanija Edmundam. Pēc stundas viņa satika Edmundu. Diana nespēja parunāt, jo raudāja, visu laiku... Tagad Diānas vienīgā velme bija padarīt sev galu, jo vairs nebija kas viņu atbalstīs un palīdzēs kad tiešām būs grūti... Lai arī kā viņa tēvu ienīda, viņa tomēr viņu mīlēja ļoti stipri.
Labi es tiešām nezinu kā man sanāca, bet ja gribat turpinājumu RAKSTIET komentāros. :)
