Dialogs ar dvēseli.
Te nu es sēžu,
Blakus dvēselei tavai,
Blakus dvēselei svešai.
Es jūtu tās elpu,
Es dzirdu tās sirdi
Un redzu tās skatu.
Kluss solis man blakus,
Vēl viena nolijusi asara
Un vēl viena mirusi miesa.
Bet dvēsele ir dzīva,
Tai nav vajadzīga miesa,
Tai nav vajadzīgs gaiss,
Lai elpotu un ūdens,
Lai dzertu.
Tai esi tu.
Tu un asara tava.
Kur gan palikusi esi tu,
Dvēsele mana?
Mans sirdspuksts,
Un, vaimana mana?
Vai dzirdi?
Kur esi tu?
Kur esi...
Kluss solis man blakus,
Asara...
Vaids...
Zudusi dvēsele svešā.
Vai dzirdi?
Atpakaļ nāc un stāsti man
Kā ir tur kur esi
Un vai mani tur gaida.
Vai dzirdi dvēseles elpu?
Vai jūti dvēseles glāstu?
Vai redzi dvēseles bēdu?
Atver acis savas
Un redzi dvēseli skumjo.
Tā saņems plaukstas tavas
Un pūtīs tām dvašu silto.
Savu dvašu no tavas sirds,
Skumju pilnās sirds.
Neraudi!
Te es esmu,
Te es jūtu,
Te es redzu,
Te es dzirdu
Pasauli šo skaisto.
Es būšu tev blakus, kad sauksi,
Es raudāšu ar tevi,
Mans draugs...
Jo te es esmu,
Te-ar tevi.
