Destiny0

Ar asarām acīs un trīcošām kājām tiek pavadīta Sofijas pēdējā diena viņas pēdējā apmešanas vieta. Rītā no rīta viņa atkal dosies ceļā uz nākamo Lielo pilsētu, lai uzzinātu vai tur, kas varēs viņu darīt daudzmaz laimīgu. Ir pagājuši 3 mēneši kopš pēdējo reizi viņa redzēja savus mīļos. Ir pagājis ilgs laiks, iespējams, pārāk ilgs laiks. Jūtas pret visu tiek notrulinātas ar apkārtējo cilvēku mākslīgajām sejām. Pārāk uzcirtušies vīrieši ar perfektu matu sakārtojumu un firmas drēbēm,Sievietes ar pārmālētām sejām,pārmērīgs vaigu sārtums,mākslīgās skorpstas un pārlieku lielu tonālā krēma kārtu. Tas visu padara tik nedabisku un mākslotu.

“Neskatoties ne uz ko, šeit tomēr ir tik skaisti!“, Domāja Sofija. Rudens, visu iekrāsojis sarkanās,oranžās un dzeltenās krāsas,pa blakus esošo upi aizpeld pēdējās vasaras pēdas un tajā pašā laikā visas skaistās vasaras atmiņas,kuras katru dienu padarīja tik īpašu. Tas neattur viņu doties tālāk savas dzīves meklējumos. „Es nedrīkstu pārāk domāt par to , kas mani sagaida rīt!“Sofija nespēja izmest visas tās muļķīgās domas, kas neļāva viņai mierīgi gulēt jau mēnešiem ilgi. Bet ja viņu tur sagaida tas, ko Sofija nemaz nev plānojusi.“ Vai nāksies atkal meklēt citu vietu?“ Meitene domāja. Tas tik ļoti nodarbināja viņas domas,bet varbūt tās nebija viņas vienīgās problēmas .

Aizdzinusi visas depresīvās domas, viņa centās koncentrēties uz ceļu, kas likās tik bezjēdzīgs un garš. Atceroties šīs vasaras notikumus viņai parādījās neviltots smaids uz lūpām, kas lika apkārtējiem atskatīties.

Pilnie koferi neļāva Sofijai neko jauno iegādāties. Ar apmierinātu sejas izteiksmi viņa atgriezās savā mazajā dzīvoklīti, kuru viņai bija izīrējuši pāris draugi, lai uz pāris dienām būtu, kur apmesties. Pēc paēstām pieticīgām vakariņām, Sofija devās karstā dušā, lai pēc tās varētu doties gulēt. Karstais ūdens tecēja pār viņas darba nomocīto ķermeni, tā bija Sofijas mīļākā nodarbe vakarā. Iegūlusies gultā viņa aizvēra acis un iegrima dziļā miegā