Laba diena, spocēniem! 
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Depugnes-run-in-aeternum-6/762708">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Depugnes-run-in-aeternum-6/762708
Depugnes run in aeternum
Cīnies vai skrien mūžam
***
Iegāju skolā un taisnā ceļā devos uz fizikas kabinetu, cerēdama šodien īpaši nemācīties. Pēc vakardienas es ar tēvu neesmu runājusi un pat netaisos, jo kāpēc gan būtu jārunā ar sliktu meitu. Arī viņš nespēja pārkāpt savu lepnumu, lai atvainotos. Vakardienas saruna beidzās ar dziļu aizvainojumu, un tuvākajā laikā tā tas paliks.
-Labrīt, Šī!- Kamī man uzsauca, piebakstot sānā, jo biju aizdomājusies. Kamī bija mana draudzene un viena no tām, kas mani saprata vislabāk un ko es sapratu vislabāk.
Samīļojusi draudzeni, atņēmu sveicienu: -Labs, ja labs!- Mans nodoms bija aplinkus pavedināt uz sarunu, lai varētu izkratīt sirdi. Viņa ir vienīgā meitene, kas spēj dot labus padomus, lai atrisinātu sarežģītas situācijas.
-Tā, kas noticis?- viņa ar aizdomīgu skatienu pievērsās man, veltot visu uzmanību. Man patika, ja Kamī uzklausa, tad neievēro blakuslietas. Viņas padomi parasti palīdzēja jebkurā dzīves situācijā.
-Varbūt pēc stundām ejam divatā iepirkties un tad pie tējas tases izrunāsim?- cerīgi pajautāju, draudzeni vērojot suņa acīm. Es negribēju runāt tagad, šeit skolā. Pārāk daudz pazīstamu ausu, kas parasti noklausījušās sāk baumot nepatiesas un izdomātas lietas, nolasījuši jau maldīgu spriedumu.
Kamī pieceldamās no soliņa, kur abas sēdējām un, paraujot mani līdzi, piekrita: -Vai varu atteikt?Ja nepiekristu, tad no ziņkārības nezinātu, kur likties!- Viņa iesmējās, izraisot patīkamu un neapspīlētu gaisotni. Meitenes smiekli bija klusi, spiedzoši, bet nomierinoši,kā māmiņas balss.
Noskanēja zvans un es iegāju klasē. Es sēdēju pašā viducī ar Hatsiju blakus. Lielākajā daļā stundu es sēdēju ar Kamī, bet dažās ar citiem klasesbiedriem. Sasveicinājos ar visiem, kas ietilpa klases kolektīvā, tostarp Hatsiju. Visu stundu tika stāstīts par to cik mīļi skolēni mēs bijām. Aizdomājos, kāpēc parastās stundās mēs bijām nevaldāmi sliņķi? Varbūt skolotāji pēdējā brīdī aptvēra cik skolēni ir bijuši jauki, un ka viņi mums pieķērušies... Pārskatījusi klasi atskārtu, kad Toširo nav ieradies stundā. Ja viņš aizgulētos, tad dotu ziņu, bet varbūt es kļūdos.
Stunda bija beigusies un es lēnām gāju uz algebru. Un tur es pamanīju Toširo, es atviegloti nopūtos, jo nebiju tikusi skaidrībā, kur draugs palicis, un par laimi tas vairs nebūs jādara: -Čau, es jau paspēju noilgoties!- Iesmējos, bet viņš mani apķēra un cieši samīļoja. Man patika viņa aromāts, es īsti nezināju kādas smaržas tās bija, bet Toširo bija laba gaume. Man liekās es varētu tā mūžīgi stāvēt šī puiša apskāvienos un sajust to siltumu, ko viņš izstaro. Bet es sapratu, kad labāk būtu tagad laisties vaļā, jo man Toširo bija tikai draugs, bet no stūra parādījās viņa meitene, kas bija diezgan pikta, kad viņas puisis draudzējās ar mani. Akemi bija jauka meitene, bet mums nav nekas kopīgs. Ja viņas prioritāte bija skaistums, tad mana motocikli. Man patika izskatīties labi, bet es nesēdētu dienu un nakti pie spoguļa. Īsti vēl neesmu sapratusi, kas Toširo lika ieskatīties Akemi, vai tas ir skaistums, vai viņa izrādās ir cilvēks ar dziļumu, ar labu sirdi?
-Es arī, un neprātīgi!- viņš mani saspieda cieši, cieši, bet kad pamanīja savu meiteni uzreiz atlaida. Un tas man nepatika, Toširo, manuprāt, kautrējās, kad mums ir tik tuvas attiecības. Līdz ko Akemi bija pienākusi no manis novērsās, tāpēc es garlaikoti aizgāju sēdēt blakus citiem klasesbiedriem.
-Nu, baidies, kad Toširo tevi aizmirsīs?- Zens, mans klasesbiedrs nievājoši jautāja. Ciest nevarēju viņa balss toni kādā viņš runāja. Man šis puisis patika, izskats un tās acis! Bet sarunas ar viņu nebija bagātīgas ar sarunu idejām un parasti Zena runas veids bija rupjš. Varbūt tas bija tikai akmens mūris, ko viņš bija uzbūvējis ap sevi, un iekšā puisis bija emocionāls un labsirdīgs cilvēks.
Paskatījos uz viņu ar nenopietnu skatienu un iesmējos: -Tā tur? Viņa ir tikai piedeva, bet es esmu daļa Toširo dzīves!- Tas skanēja ļauni, bet patiesība ir skarba. Es neticu, kad viņi ilgi vēl būs viena savienība, jo strīdu ir bijis pārāk daudz. Un tie ir tikai sīkumi, kas būs, kad notiks, kas nopietns.
-Patiesībā arī man tā liekas,- Zens noteica, ieskatījās man acīs un piedāvāja, knibinot jakas piedurkni: -vai tu negribētu iet ar mani uz dejām?- Tas bija, kas negaidīts, bet mani iepriecināja. Iespējams tieši šajā vakarā es iepazīšu viņa patieso dabu.
-Jā, es ar prieku iešu ar tevi!- nedomājot piekritu un uzsmaidīju viņam. Es nevēlos izdarīt pārāk agrus un sasteigtus secinājumus, bet es varētu Zenam patikt vai vismaz interesēt kā cilvēks. Un arī man vienmēr ir gribējies uzzināt kāds viņš ir patiesībā, aiz lielās akmens sienas, kuru es nojaukšu.
***
Ar Kamī bijām izgājušas no skolas. Toširo bija jau aizgājis, neatvadījies no manis, kas mani aizvainoja. Es cerēju, kad viņš attapsies un par mani atcerēsies. Uz veikalu gājām kājām, jo ceļš nebija tāls. Ar Kamī bija interesanti un sarunas raisījās pašas no sevis. Pa ceļam iegājām Starbuks kafejnīcā, kur abas nopirkām vaniļas latē. Tieši šajā vietā es uzzināju briesmīgos jaunumus par Jamu, tāpēc saskumu, bet draudzene mani ātri vien uzmundrināja, izstāstot atgadījumu ar vecākiem, kad bija brīvdienās. Tas patiešām bija smieklīgs, tāpēc manu nomākto sejas grimasi nomainīja smaids, patiess smaids.
Izejot no kafejnīcas, man iezvanījās telefons, zvana melodija bija Lanas Del Rey “Brooklyn baby”, kavējoties un ieklausoties patīkamajā dziesmā, pēc brīža atbildēju uz nepazīstamo numuru: -Jā, kas zvana?-
-Čau, te Alans, es vēlējos uzzināt tavu lēmumu,- otrā klausules pusē bija man šis nepazīstamais, bet tomēr tuvais cilvēks.
-Es piedalos!- nedomājot noteicu.
