http://spoki.tvnet.lv/literatura/Depugnes-run-in-aeternum-11/763283">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Depugnes-run-in-aeternum-11/763283
Depugnes run in aeternum
Cīnies vai skrien mūžam
Skūpsts bija ļoti īss un neveikls. Zens uzreiz atrāvās un atvainojās: -Piedod, Šīna, es neesmu tāds, kā tu tagad domā, un es nevēlos tevi nobiedēt.- Viņš taisnojās, jo domāja, ka es pārpratu viņa nodomus.
-Nevajag attaisnoties, viss labi,- kautrīgi nomurmināju. Es pati to gribēju, labi domāju, ka gribu. Bet tagad sapratu, ka nevajag visu sasteigt. Laika ir daudz un ja mums tomēr veidotos kaut kas vairāk, tad arī visu paspētu. Zens bija jauks puisis, bet es nevēlējos, lai viņš ir nenopietna dažu dienu dēka. Es vēlējos vai nu neko vai kaut ko nopietnu, kas lika iegrimt laimē ilgi, ilgi, bet nekad nepārdzīvot, ka viss ir beidzies.
Viņš vairs neskatījās un mani, bet jutās nodevis, un tomēr apmierināts: -Varbūt ejam atpakaļ? Liekās tu esi nosalusi.- Man patiešām bija vēsi, un pati nepamanīju, ka nedaudz drebu, jo visas emocijas bija pārāk lielas. Man patika šis īsais, neveiklais, bet atmiņā paliekošais skūpsts. Tā vien šķita, ka tās bija zāles pret drebuli, pleds pret aukstumu.
-Ir jau vēls,- es ieteicos, kad paskatījos pilsētas pulkstenī, kas bija piekārts pie vienas no laternām, -man liekas, ka ir laiks doties mājās. – Es vēlējos doties mājās, iekrist gultā un spoegt no laimes. Zens izrādās ir jauks cilvēks nevis, kā es domāju. Tas mani skumdināja, ka es jau nolasīju slēdzienu par cilvēka raksturu un dzīvi pēc pirmā iespaida, šoreiz tas bija maldinošs. Ļoti maldinošs.
-Jā,- viņš domīgi piekrita, -es tevi pavadīšu!- Tas man patika, es varēju pabūt ar viņu vēl kādu laiku divatā un iespējams parunāties, bet iespējams nē. Man patiktu arī klusums viņa sabiedrībā. Es biju pavisam aizmirsusi par problēmām, kas gaida sakrautas iedomātos plauktos starp manām domām, saārdīti un nekārtīgi. Un tieši Zens man palīdzēja aizmirsties, vienkārši vajadzēja nodarbi, patīkamu nodarbi, kura aizņem laiku, lai izzinātu visus sīkumus. Un šoreiz šī nodarbe bija šī puiša iepazīšana. Man gan tas gana labi neizdevās, jo klusums šķita vilinošāks.
Mēs aizgājām pakaļ virsdrēbēm, un Zens uz brīdi, atvainojies man, kaut kur aizskrēja. Es izmantoju momentu un palūdzu dežurantei lapiņu un pildspalvu, aši uz tās uzrakstot nepieciešamo. Kad puisis atgriezās viņš nāca ar rožu pušķi rokās: -Es domāju, ka ja sniegtu tev vakara sākumā tās novīstu, bet tagad ja jau mēs ejam, tad, lūdzu!- Viņš man pasniedza rožu pušķi, lai gan paskaidrojums bija muļķīgs, tas bija skaisti. Tumši sarkanās rozes man piestāvēja, jo kleita arī bija sarkana. Es jutos kā princese, kuru aptekalē. Palīdzējis uzvilkt manu melno žaketīti, viņš pats aši uzrāva sev virsū savu žaketi, un mēs izgājām no ģimnāzijas. Vakars bija gandrīz beidzies, bet es jutu, ka šis nebūs pēdējais mūsu vakars.
-Vai tu šovakar labi izklaidējies?- viņš man jautāja, kad abi gājām uz manām mājām. Patiesībā es gāju un viņš sekoja. Bijām vairākas reizes saskrējušies, jo viņš krustojumā gāja pilnīgi citā virzienā, neveikli, bet mīļi.
-Es nezinu vai izklaidējos, bet brīnišķīgi pavadīju laiku!- es atbildēju. Es to neuzskatīju par lielu izklaidi, drīzāk romantiski pavadītu vakaru, ar mazu devu muļķības, nedaudz naivuma un romantikas. Lieliski pavadītu vakaru!
Es protams neiztiku pati bez jautājuma uzdošanas: -Un vai tu šovakar labi juties?- Jautājums skanēja neloģiski, bet atsauca atmiņā dziesmas vārdus “Do you feel all right” no lēnās dejas dziesmas, kas man paliks mūžīgi atmiņās, kā labākā deja.
-Es jutos ļoti labi, ar tevi ir ļoti interesanti,- man likās viņš gribēja teikt nevis “interesanti”, bet ko citu bet beigās nobēra to pašu. Man viņš likās ļoti mīlīgs, kad nevarēja atrast īstos vārdus. Vai to varētu saukt par, es jaucu vīriešu prātus? Es varētu visu atlikušo mūžu klausīties viņa balsī, tā bija patīkami samtaina, bet ne kā sievietei, vienkārši mierīga, bet tomēr rupja kā vīrietim. Ja kāds lasītu manas domas, tad varētu saldi smieties par to, kā es no visām pusēm izķidāju Zena balsi. Muļķīgi, bet sapņaini ideāli!
-Nu, re! Esam klāt,- smaidīga es noteica. Tas mani sabēdināja, bet es zināju, ka mēs tiksimies. Tā pat, kā par Alanu, es zināju, ka mēs saskriesimies, jo par to parūpējos. Un arī tagad es par to parūpēšos!
-Laikam, tad jāatvadās,- viņš sarūgtināts novilka, laikam cerēdams iet vēl dažus kvartālus ar mani pie sāniem, -šis vakars bija ļoti jauks, man patika ar tevi būt, lai arī es nerunāju tik labi cik tu šodien izlaiduma runā, es cenšos! Es ceru, ka šī nebūs mūsu pēdējā tikšanās, es labprāt tevi uzaicinātu uz kādu restorānu vai varbūt vienkārši parku, kur pabarot piles dīķī un notiesāt saldējumu. Labi atzīšos! Man patīk tava sabiedrība! Es atkārtojos, bet ļoti nevēlos, lai šī būtu mūsu pēdējā kopīgā pastaiga.- Runa mani aizkustināja, lai arī puisis runāja saraustīti, ātri un skaļiem elpas ievilcieniem, aizkustināja. Tas parādīja, ka viņam ir plaša sirds un jūtas, ka ikdienišķais mūris ir viegli nojaucams.
-Nebūs!- es klusi iečukstēju Zenam ausī un iespiedu viņam plaukstā mazo, iepriekš uzrakstīto zīmīti, sniedzot nelielu buču uz vaiga.Tad es vienkārši, neko nesakot, pamāju un iegāju mājā, aiz sevis aizverot lielās durvis.
