Piedodiet par kļūdām. :)
Mirkli valdīja klusums. Sjū dzirdēja tikai savus uztrauktos sirdspukstus. Viņai patiešām sāka palikt bail, ka Roberts viņu nogalinās pirmais. Varbūt viņus nevajadzēja laist iekšā? Vajadzēja noignorēt! Vajadzēja ieslēgt mūziku uz visu skaļumu. Vajadzēja darīt visu ko citu, tikai ne vērt vaļā durvis. Viņa nolieca galvu un pievērsa uzmanību savām rokām.
Klusums sāka ieilgties. Ne Stīvens, ne Robs, ne Sjū nebilda ne vārda. Ko gan teikt šajā situācijā? Būtu gana daudz drosmes, Sjū liktu viņiem pazust un nekad neatgriezties. Viņa vismaz pāris mēnešus padzīvotu savā istabā, neiziedama ārā no mājām, tikai lai būtu drošībā.
-Man laiks iet prom,- ierunājās Stīvens, paskatoties savā pulkstenī. –Varbūt jūs arī varat neiet uz skolu, bet man jāstrādā.
Sjū pacēla galvu. Viņš ies prom? Atstās Sjū ar to slepkavu? Stīvens taču joko, vai ne? Viņš to nenodarītu Sjū? Meitene skatās kā viņš pieceļas, pamāj abiem ar roku un aiziet. Vai tik viņš vienkārši nav izvairījies no šīs neveiklās situācijas? Ārdurvis aizcirtās un viņi palika vieni.
Viņa jūt Roba skatienu, bet neriskē paskatīties pretī. Viņa nekad nebija palikusi viena pati vienā telpā ar kādu puisi. Bērnībā tas tīri teorētiski nevarēja notikt, bet klasē viņa bija vientuļniece. Klasesbiedrenes gan centās sadraudzēties, bet Sjū nelaida nevienu sev klāt. Klasesbiedri beigu beigās vairs neinteresējās par viņu. Ignorēja, un tas Sjū ļoti patika.
-Mēs klusēsim visu laiku?- Robs nopurpina. –Vai varbūt tu vismaz pieklājības pēc varētu pajautāt – vai es nevēlētos tēju vai kafiju.
-Jūties kā mājās,- Sjū klusi atteica. –Tev ir divas rokas un divas kājas, tu vari pats piecelties un uztaisīt sev to ko vēlies.
Sjū vienmēr bija vērojusi kā Laila tiek galā ar iedomīgiem puišiem, toreiz vēl saviem klasesbiedriem, kuri pievērsa viņai nedalītu uzmanību. Gandrīz katru dienu Laila veda uz mājām puišus. Nē, ne jau lai izklaidētos gultā. Viņi spēlēja datorspēles, taisīja ballītes, pasūtīja picas un vēl nez ko darīja. Laila bija saukusi arī Sjū piedalīties, bet viņa vienmēr bija atteikusies. Tomēr bieži vien ir dzirdējusi ko Laila saka iedomīgiem, slinkiem, stulbiem puišiem.
Meitene nebija pārliecināta vai tas dzīvē noderēs, bet, redz, noderēja.
-Tici man, tu negribētu zināt kā es uzvedos mājās,- viņš pasmīnēja.
-Jebkurā gadījumā tu esi vesels cilvēks, tātad pats spēj sevi apkalpot,- Sjū nomurmina.
Beidz!- Sjū centās sevi apklusināta. Tas ne pie kā laba nenovedīs.
-Tu nemaz neesi tik pūkaina kā liecies,- Robs ieinteresēts pieliecās uz meitenes pusi. Viņš atbalstīja rokas pret galdu, bet galvu pret rokām. –Vai arī tu tāda izliecies, kad vecāki cilvēki ir blakus.
-Es neizliekos,- viņa nosarka.
-Nē, nemaz,- viņš nobolīja acis.
Viņa neizliekas! Viņa ir tāda kāda ir.
-Var būt iepazīsimies, lai vismaz kaut ko zinātu viens par otru,- Robs piedāvāja.
-Labi,- Sjū pamāja, nekas labāks tāpat viņas galvā neienāca. –Tikai tu sāc.
-Kā vēlies,- viņš paraustīja plecus. –Mani sauc Roberts Vebsters. Jau no pašas bērnības mani mācīja izmantot visādus ieročus. Šaut ar pistolēm, revolveriem un mest nažus. Kā arī – tuvcīņas. Tās priekš manis bija pašas trakākās. Viņi visu laiku teica, ka gatavo mani kaut kam svarīgam. Pieļauju iespēju, ka tas svarīgais esi tu.
-Kāpēc?- Sjū nesaprata. Viņa ir tikai bērns, kuram nepaveicās ar vecākiem. Galīgi nepaveicās.
-Nezinu. Tā ir tikai mana teorija, var būt viņi vienkārši mani pārbauda un tas svarīgais ir kaut kas cits. Var būt pat ne cilvēks,- Robs saka. –Vienvārdsakot, viņi mani gatavoja, gatavoja. Līdz sagatavoja un re, tu esi mans pirmais apsargāmais objekts.
Labi. Tas nemaz nav tas ko gaidīja Sjū. Viņa domāja, ka viņš ir tikai parasts puisis, kurš mācās ar sliktām atzīmēm un basto skolu. Būs viela pārdomām vientuļos vakaros.
-Dejas. Arī to tev mācīja vai arī tev ir talants?- Sjū vaicā.
-Prieks, ka novērtēji manas prasmes. Diemžēl, man tas tika mācīts pirms es sāku tevi sargāt,- viņš pasmaida.
-Tu jau ilgi mani sargā vai tikai no šodienas sāki? Cik zinu – Stīvens mani vēro jau ilgi, nebūtu brīnums, ja mani “sargātu” jau no pašas atbrīvošanās,- meitene vairs tik ļoti neuztraucās.
-Nē, sargāju tevi tikai kādu nedēļu. Tiklīdz tavējie parādījās pilsētā,- Robs līdzjūtīgi noteica.
-Viņi nav manējie. Vairs nav,- Sjū paskatījās ārā pa logu. –Un tad jau tu zini, kas ar mani bija noticis.
-Man paskaidroja,- Robs nomurmināja. –Pieņemu, tā rēta tev uz kakla palika no viņiem.
Sjū instinktīvi pielika roku pie rētas. Jā, tā palika no viņiem. Viņa neatceras kā to dabūja. Visdrīzāk tas bija toreiz, kad Sjū bija centusies bēgt, sadauzījusi logu un gatava lēkt. Bet viņu pārtvēra mamma un tīšām vai netīšām, stipri pagrūžot, Sjū saskrāpēja kaklu ar kādu stikla lausku. Vai var būt tas ir no tās reizes, kad mājā notika neliels ugunsgrēks, pie kura zināmā mērā bija vainīga pati Sjū.
Meitene vairs neatceras, kurā brīdī parādījusies šī rēta, tomēr tas ir normāli. Rētu uz ķermeņa viņai ir daudz un ne visām viņa atceras stāstu, kā tās radās. Sjū acīs saskrēja asaras. Viņa nesaprot, ko tādu bija izdarījusi, ka izpelnījās ko tādu.
-Piedod,- Robs klusi noteica.
-Par ko?- Sjū pievērsa skatienu viņam.
-Negribēju, lai tu atkal atcerētos,- viņš paskaidroja.
-Es to atceros katru rītu, dienu un nakti. Šī viena reize neko nemaina,- Sjū paraustīja plecus.
Roba acis pauda, ka viņš netic viņai. Netic, ka viņa ir tik vienaldzīga pret to visu, kas notika toreiz un kas notiek tagad. Netic, ka tas viņu vairs neuztrauc un ka viņa katru nakti neraud spilvenā. Viņa acīs ir apņēmība uzzināt, kas notiek meitenes prātā, un tas Sjū baida.
Meitene nevēlas, lai kāds viņu censtos saprast un uzzināt.
^^^
Gaidu kritiku un atsauksmes. Tas man ļoti noderētu, lai nepieļautu tās pašas kļūdas vēlreiz. :)
kad būs nākamā??