Sveiki spocēni un spocenes , daži teikuši , kad man nedaudz sanāk rakstīt šos dzejoļus un izdomāju viņus publicēt šeit. Kritika ir veselīga un cerams uz kādu uzslaviņu arī :D paldies , ka lasijāt un veiksmīgu jums šo dienu un nākamo nedēļu. Un bilde arī ir nobildēa ar paša kameru :)
Tā glezna tik skaista
Ka jauna meitene brīvība laista
Tik tīra un daiļa
Ka rīta skaņa , kas nāk no gaiļa
Slēpjas viņā , kas kvēls
Ka zvaigžnots vakars vēls
Tik laba oma rodas
Kā burbuli jauna doma par to rodas,
Bet , tā kā dzīve ši glezna grozas
Un kā papīra lapa šī doma burzās.......
Kad no rītiem ceļos es
Jūtos , kad esmu uz citas pasaules
Rīta stars iespīd acu kaktā
Kā gaisma iespīd tumšā šahtā
Kā glābiņš viņa nāk skaļi saukta
Un tā gaisma ir kā lode šauta
Bet brīžiem viņa ir kā dzīve lauzta
No trausliem lina audumiem austa....
Brīžiem esmu kā apmaldijies zvejnieks
Nedaudz kā dzejnieks
Kas nomaldijies tumsā klīst
Līdz tam pacietības mērs ir pilns
Un tas plīst
To turu ar pēdējo lāsi
Ka narkomāns , kas izpīpējis pēdējo kāsi
Apjaušot šo vienmēr zinu es:
Kad būs rītdiena jauna
Un tu nedrīksti bīties ne kauna.....
Kā negais esi tik skaista
Bet dziļi sirdī iespējams arī esi baisa
Kā noslēpumaina un vilinoša ainava
Vienvārd sakot tu esi latvju daiļava
Un ,lai tavas dusmas ,kā zibens zemi saspers
Kā novārtītu dvēseli
Mani ar kāju paspers
Bet pēc negaisa vienmēr spīdēs saule
Jo kā cilvēki runā-
Smaidot un gaidot
Ar jaunu cerību nākot
Tu pamostoties un jūties
Kā jaunu lapaspusi sākot...
Kā novītusi roze esmu augšām cēlies
Tad pa dzīvi kritis un atkal vēlies,
Bet , kur šāds spēks manī ir smēlies
Tas ir tik liels kā zibens spēriens
Tai rozei arī būs jāvīst
Un tad no viņas spēks ārā līs
Un tas kā mazs burbulis- plīst
Un tas ir arī viss
Rozes vairs nav.....
