Baigais slinķis esmu,slinkums katram darbam veidot savu rakstu tāpēc tos salikšu vienā.
Mīlestība
Viņš maigi satvēra viņas roku un veda viņu kaut kur uz priekšu. Meitenes sirds sitās tik stipri, ka šķita-tā tūlīt izlēks pa muti un priekā gavilēdama aizlēkšos. Viņi apstājās. Saule rietēja, tālumā bija dzirdamas suņu rejas un bērnu smiekli. Tik pasakaini...
Viņš ieskatījās dziļi viņas brūnajās acīs, apskāva viņu un klusi čukstēja :”Es tevi mīlu! Es vairs nespēju iedomāties savu dzīvi bez tevis, šķiet, visu mūžu esmu gaidījis atnākam tevi.Es nekad tevi nepametīšu!”
Viņš viņu bija apbūris un viss, ko meitene spēja pateikt bija :”Es arī tevi mīlu...”
Vai tiešām tas tā varētu turpināties mūžīgi? Vai iespējams mīlēt mūžīgi un kas īsti ir tas, ko saucam par mīlestību?
Laiks gāja,bet kaut kas šķita mainījies.Ne vairs zvani,ne īsziņas,ne vēstules.Šķita,ka sirds saplīsis neskaitāmos gabalos.Asaras.Viena pēc otras tās ritēja lejup pār viņas vaigu.
Vai viss,ko viņš sacīja bija meli?
Pudele iztukšota,cigarete nodzēsta...
„Es tev dāvinu savu sirdi.Tu to vari paturēt sev vai salauzt un izmest ,bet...”,tā viņa rakstīja viņam adresētajā vēstulē.Asara norit pār viņas vaigu...
Vai viss ir cauri?Vai tās ir beigas?Vai varbūt tikai jauns sākums?
Dziļa ieelpa,kurai seko smaga nopūta...
Pēc sliktā vienmēr nāk labais...Vai tiešām?
Vai iespējams apstāties kādā laika posmā?Vai iespējams to pagarināt vai apturēt?Vai iespējams atgriezties tur,kur bija labi?Kaut tikai uz mirkli...
Tik daudz jautājumu,bet atbildes nevienas. Palikušas tikai sāpes,salauzta sirds un sāļa asara uz vaiga...Klusa nopūta atskan viņas istabā.Šī viena nopūta piepilda viņas istabu ar sērām.Sienas kļūst drūmas,gaiss nepanesami smags...
Dzīve iet uz priekšu,laiks dziedē visu,laiks liek aizmirst.Bet vai vajag?Vai vajag aizmirst vai tomēr labāk ir atcerēties?Atcerēties ar smaidu uz lūpām?
„Tu esi mana enerģija, gaiss, ko elpoju un sirds, kas pukst man krūtīs...” Tu man biji,esi un būsi viss...
Lietus.
Viņa pagriezās pret logu. Ārā lija, šķita ,ka debesis raud neskaitāmām asarām...Par ko gan tās raud? Vai par to, kas notiek zem tām vai par to, kas notiek virs tām? Vai debesīm ir sirds?
Viņa prātoja...Viņa piecēlās, atvēra balkona durvis, viņu apņēma svaigs, spirgts gaiss, dažas lietus lāses trāpīja viņas sejā. Viņa pavērās debesīs...tik tumšas un tik skumju pilnas...Lietus kā negudrs sitās viņai sejā un neviens vairs nevarēja saprast vai lāses, kas rit pār viņas vaigiem ir asaras vai lietus slaka. Kļuva vēsi, bet tas netraucēja.Uz slapjās balkona grīdas stāvēja pustukša alus pudele, tā vējā svilpoja sēru melodiju. Pudeli pacēlusi viņa vērās tālumā...tik tukšs. Tas viss ir tukšs...visa šī pasaule ir tukša, bet reizē tik pilna. Pilna skumju, asaru, nodevības...melu.
Taču viņa zina - reiz visām sāpēm pienāks gals un reiz viss būs citādi.
Viņa atvēzējas un aizmet pustukšo pudeli, nospļaujas pār balkona malu, pagriežas un saprot-tās nav beigas, tas nav pat sākums. Viņas sejā atplaukst smaids...tik viegli. Tas nav pat sākums...
Dvēseļu ārsts.
Glāsts tik silts kā saule,
Tik maigs kā vēja pieskāriens liegs.
Vai kāds tev to sniegs?
Tas žēlos, kad būs grūti,
Dziedēs, kad būs grūti
Un apskaus, kad būs grūti.
Tas ir Dvēseļu ārsts
Un tāds ir viņa stāsts...
Ievelc dziļu elpu krūtīs...Aizmirsti sāpes...Vientulību...aizmirsti sevi pašu. Ļaujies sajūtām, sapņiem un maigajam vēja pieskārienam...Elpo!Esi dzīvs!
