***
Pēc šiem vārdiem zeme zem manām kājam sabruka. Ko viņš tagad teiks?
- Tavam draugam ir māsa, - Lūks iesāka.
- Jā, Elīna. Es zinu, - es viņu automātiski pārtraucu.
- Jā, tā pati. Kad viņai bija 14, mēs ar draugu viņu un viņas draudzenes satikām ballītē. Iepazināmies. Tajā laikā viņa man meloja par savu vecumu, teica, ka ir jau pilngadīga. Tāpēc, es viņu uzaicināju satikties. Satikāmies kādas 5 reizes pirms pārgulējām. Tikai pēctam es uzzināju Elīnas īsto vecumu. Protams, viņa par to bija pastāstījusi draudzenēm, kas toties to pateica Elīnas brālim, jeb Tavam draudziņam. - Lūka balsī bija dzirdama nepatika pret šiem cilvēkiem.
Es nezinu kāpēc, bet man acīs saskrēja asaras. Varbūt no tās vilšanās sajūtas, kas manī tobrīd valdīja, varbūt aiz žēluma.
- Protams, - Lūks turpināja, - viņas vecāki sacēla traci, sakot, ka pie tā visa esmu vainīgs es. Bet es nebiju, tā bija viņa, kas to visu iesāka. - Lūks, nolaidis galvu, stāstīja. - Arī pirmajā vakarā, kad Tu biji šeit, Elīna bija ieradusies. Nebiju redzējis viņu pusgadu, bet te pēkšņi viņa uzradās manā dzīvoklī un paziņoja, ka vēlas atjaunot mūsu attiecības, ka nožēlo tās sekas, kas sekoja tam visam. Man nācās skaidroties ar viņas vecākiem, varas iestādēm. Mani vecāki ar mani nerunāja pusgadu, līdz beidzot saprata, ka ir kļūdījušies savos uzskatos par mani. - Lūka balsī bija dzirdamas sāpes. Es sēdēju un pār maniem vaigiem, viena pēc otras, ritēja lielas un karstas asaras.
- Piedod, Alis. Es zinu, ka man to vajadzēja pastāstīt agrāk. - Lūks teica un apskāva mani.
Es šobrīd nevēlējos viņa pieskārienus, bet negribēju viņu atstumt.
- Kas notika ar to otru puisi? - es šņukstēju un noslaucīju kārtējo asaru, kas grasījās pamest manu vaigu.
- Es nezinu, pēc tā gadījuma neesmu viņu saticis. Viņš bija mans labākais draugs, bet nozuda tāpat, kā viss pārējais, kas bija man svarīgs. - Lūks klusi noteica.
- Tad Tu esi tas puisis, par ko visi runāja. - Pār mani nāca apskaidrība, - visi, arī mūsmājās runāja, par kādu puisi, kas ir pavedis Elīnu. Tāpēc Tu nepatīc manam brālim. - Es iešņukstējos.
- Un Tu nepatīc Elīnai. - Lūks pēkšņi ieminējās.
- Kāpēc? - es biju nesapratnē. Elīna man vienmēr ir bijusi kā māsa, tikai pēdējā laikā nebijām satikušās.
- Jo Tu esi iemesls kāpēc es nevaru atkal būt ar viņu, - Lūks, skatoties man acīs, teica. - Kad es redzu Tevi brīvu un laimīgu, es saprotu, ka mani pagātnes notikumi visticamāk var izjaukt mūsu attiecības, bet es to nepieļaušu. - Lūks teica un noskūpstīja mani. Visas manas raizes pazuda kā nebijušas un es ļāvos Lūka valdzinājumam, smaržai, rokām un lūpām.
- Ir vēl daudz stāstāma, - Lūks brīdi atrāvies no skūpsta teica, - bet par to citu reizi.
Viņa lūpas atkal skāra manējās, viņa plaukstas slīdēja pār manu augumu, un jau nākamajā brīdī es atrados Lūka spēcīgajās rokās, kuras nesa mani uz lielo guļamistabu.
