Arita stāvēja pie spoguļa, galvu mazliet pieliekusi uz kreiso pusi un kristiski sevi vēroja. Viņa baidījās ieslēgt gaismu, jo bija bail no nepilnībām agrāk tik perfektajā ķermenī, ko viņa varētu ieraudzīt. Rietošās saules stari tomēr nežēlīgi lauzās cauri žalūzijām un apspīdēja sievietes siluetu. Jā, viņai vairs nav 21. Tuvāk jau šī skaitļa divkāršojumam, taču dzīvesprieks tikai nesen tā pa īstam bija ienācis. Viņa bija satikusi jaunu puisi, kas viņu dievināja. Ar viņu Arita atkal jutās kā dieviete. Ritvars par spīti vecišķajam vārdam bija pietiekami jauns, lai pat varētu būt Aritas dēls. Viņas draudzenes tādēļ viņu par to jau kādu laiku centās kaunināt, taču Arita vienmēr prātā viņas sauca par divkosīgajām mūķenēm un attaisnoja sevi pati sev vēlāk stāstot, ka draudzenes, ja vien spētu saistīt tādus puišus, būtu sev pašas veselus harēmus ar tādiem ierīkojušas.
Jā, skumji viņai nebija. Ja neskaita neticību savam skaistumam, kas tomēr vairāk bija sadomazohistiska koķetērija pašai pret sevi.
Maiga un mazliet auksta plauksta pārslīdēja pāri Aritas ķermenim. Nē, tajā nebija mīlestības. Kaisles, apbrīnas, cieņas, iekāres un pakļāviguma pilns pieskāriens, bet tajā nebija mīlestības. Ritvars.
“Mīļā, ko Tu šeit dari? Ir auksts, nāc gultā.” šobrīd Aritai šie vārdi lika sarauties kā pātagas sitieni.
Katrs vārds ar šādu pātagas švīkstiena skaņu iecirtās viņas mugurā, gurnos, krūtīs un sasniedza dvēseli. Ne grama mīlestības. Šie vārdi un izrādītais uztraukums bija mīļi, bet ne mīlestības pilni. Tie skanēja kā pienākums, pie kura jau pierasts tā, lai tas nešķebinātu, bet arī ne tik ļoti, lai to iemīlētu.
Viņa pagriezās. Ritvara acis bija tukšas. Viņa klusējot sekoja Ritvaram un viņa spēcīgajās skavās klusējot aizmiga. Viņa saprata, ka sekss, lai cik arī tas ir brīnišķīgs, viņai neko nedod. Ritvars nebija tas, ko viņa vēlējās. Pārāk tukšas bija viņu attiecības un arī pāris stundu kaislīga seksa nespēja un nekad nespētu tās piepildīt. To aizu, kas bija starp viņiem bija pārāk grūti aizbērt ar orgasmiem pilnu konteineru, bet tur pietiktu ar pāris pilieniem mīlestības.
* * *
Ritvars joprojām gulēja gultā. Sarāvies embrija pozā viņš izskatījās pēc maza bērna. Trūka tikai īkšķa mutē un autiņbiksīšu. Arita šo skatu iedomājoties skaļi iespurdzās, lai arī patiesībā vairāk gribējās raudāt.
Viņa izgāja viesistabā un pavērās apkārt. Te nebija nekā tāda, kas viņu interesētu. Norijusi asaru kamolu, kurā bija ietinies aizvainotais pašlepnums, viņa devās pie balkona durvīm. Pieskaroties durvju rokturiem viņa samulsa no savas impulsīvās rīcības, bet tikai uz mirkli. Ar vienu rāvienu durvis bija vaļā un viņas zīda halātu sāka plosīt novembra beigu vēsais vējš.
Viņa palūkojās zvaigznēs un acis apmiglojās. Asaras. Viņa nebija raudājusi kopš 14. Tad viņa sāka dzīvot darbam un aizmirsa par visu citu. Viņas mīļotais bija darba galds un piezīmjdators, mīļākais laiks- darbā pavadītās virsstundas un labākās dāvanas- paaugstinājumi, kuru rezultātā viņa nonāca modes aksesuāru Olimpa pašā augšā. Direktores amats vienā no Eiropā vadošajiem modes namiem. Apģērbi un aksesuāri. Viņa bija karaliene.
Taču neviens no akmeņiem viņas kronī nebija nenovērtējams. Starp rubīniem, smaragdiem un dimantiem nebija neviena akmens ar cēlu nosaukumu “laime”. Arita pakrita un raudāja. Ilgi, ilgi. Laikam zuda vērtība un tas satecēja kopā ar viņas asarām neizmērojamā peļķē. Aiz muguras noskanēja klusi soļi.
Viņu satvēra silts roku pāris un centās piecelt kājās.
”Ej prom, Ritvar! Es negribu Tevi redzēt! Nekad!”.
Viņš neatbildēja. Viņš uzģērba viņai savu jaku un klusēdams piecēla viņu un ienesa iekšā. Nevēlēdams viņu palaist, Ritvars balkona durvis nevērīgi aizcirta ar kāju. Arita centās viņam kost, skrāpēt, bet visi viņas pūliņi bija veltīgi. Puisis viņu noguldīja dīvānā un pats kā sargsuns uzmanīgi apsēdās dīvānam blakus.
“Es gribu nomirt! Ļauj man nomirt!” “Ne vienmēr Tu vari dabūt visu, ko vēlies!”
“Vācies! Atstāj mani! Liec mani mierā!” Arita kliedza cauri šņukstiem.
”Es nevaru Tevi šādu atstāt, Tu sev nodarīsi pāri.” Ritvars mierīgi atbildēja.
”Un Tev būs jābeidz spēlēt teātris! Es nosprāgšu kā bagāta kuce un tu kā man pieguļoš krancis saņemsi visu. Būšu tev nost no kakla!”
“Tu esi muļķe! Es vēlos Tevi dzīvu! Es vēlos Tevi te!”
“Nedirs, bez manas naudas...” Arita zobus griežot nočukstēja un pavēršoties pret puisi zaudējot pārliecību par saviem vārdiem klusi nomurmināja”tevis te nebūtu...”.
Ritvars nebija tāds kā parasti - acīs viņam bija asaru atspulgs, piere savilkta dusmās un šausmās, taču no viņa nāca īstas rūpes.”Es Tevi mīlu, Tu cietsirdīgā maita!”
“Tas nevar būt!” Arita protestēja “Tu pret mani biji auksts. Pilnīgi tukšs.”
“Un kādam man vajadzēja būt? Tev nevajadzēja puisi, bet rotaļlietu, kas darītu visu, jo tai liek. Es tāds biju.”
“Tu mani tiešām...?”
“Jā, mīlu!”.
Arita pieleca kājas un metās ap kaklu Ritvaram. Viņa aizmirsa visus kompleksus, bailes un nedrošību. Viena pēc otras drēbes pameta viņas ķermeni un tad viņa ķermeni. Arita sajuta Ritvara pieskārienus. Pa visu ķermeni. Tie viegli dedzināja. Ritvara rokas klejoja pa viņas ķermeni, maigi to izpētot- centimetru pēc centimetra. Skūpsti pārklāja viņas ķermeni un tad viņi savienojās vienā veselumā. Šoreiz tuvība viņiem nesa vēl nepazītu baudu.
Pēc pāris gadiem Arita kādam žurnālam teiks, ka nav sievietei spēcīgāka afrodiziaka par 3 vārdiem. Viņas teikto sapratīs visi. Taču vai vēl kāds kādreiz pārdzīvos ko tik pilnīgu un skaistu, atklājot, ka mīlestība ir lielākā bauda pasaulē un, ka mīļotais var būt tepat blakus?
Uz galda gulēja papīrlapu žūksnītis, ko viņa dēvēja par savu dienasgrāmatu, un pildspalva ar apkožļātu galu. Papīrā palika iemūžināts viss, kas noticis un tas, kā tas turpinājās. Pāris lapu papīra nesa sevī divas dzīves, kas kļuva par vienu. Nesa sevī ciešanas, laimi un prieku. Pāris papīra lapas, kas iemiesoja tik daudz dzīves, ka nemanot pārvērtās nenovērtējamā dārgakmenī – „laimē”.
