sākums visam-daļas1.2.3.4.5.6.7.8.9. visas vienā
http://www.spoki.lv/literatura/visas-viena/318349">http://www.spoki.lv/literatura/visas-viena/318349
turpinājums-daļa10
http://www.spoki.lv/literatura/Dala10/327831">http://www.spoki.lv/literatura/Dala10/327831
.....sajutos pēkšņi noguruma pārņemts, ne tāda kā parasti, bet dīvaini viegli, tai pašā laikā smagi, izjūtas bija neaprakstāmas. Skatoties Daces acīs, lidoju it kā dūna, virmojošā vasaras pievakares vējā, liegi un neskarti.
Tad attapos, atvēru acis, bet kaut kas bija mainījies, kur palicis mans dīvāns?! Sēdēju melnbaltā zālītē, visapkārt čivināja putni, uz sejas nosēdās pāris pieneņu pūkas. Taču, mana elpa aizsitās kad paraudzījos uz savām rokām, tās bija kā mazam bērnam. Pielēcis kājās, skrēju vienkārši uz priekšu, mana domāšana bija kā parasti, bet viss apkārtējais dīvaini savādāks.
-Kāpēc esmu maza bērna veidolā, sapņoju?- izbīlī pie sevis pavaicāju. Arī mana balss bija mainījusies, tā skanēja bērnišķīgi.
-Skrien šeit!- pēkšņi atskanēja balstiņa!
-Skrien, šeit daudz jauka.-
Apstājos lai palūkotu, no kurienes nāk saucieni, sirds ārdījās negudri, jo biju neprātā pārbijies. Tālāk sev priekšā ieraudzīju saulē zaigojošu upīti, kuras krastā sēdēja meitene un lūkojās saules radītajos ūdens dimantos. Piegāju klāt meitenei lai saprastu kas īsti notiek, bet tiklīdz mēģināju pieskarties viņas plecam, pār mani pāršalca melna tumsa, aukstas jau agrāk izbaudītās trīsas. Kad atkal viss nomierinājās, atrados savā dīvānā ar roku uz Daces pleca!
-Oho!- viņa iesaucās, atbildot ar savu glāstu uz mana vaiga.
-Tas bija negaidīti, bet patīkami.- saldā balsī Dace iečukstēja man ausīs.
Dīvaini bija tas, ka viss notiekošais likās pazīstams, tāds kā jau kādreiz izjusts, it kā tam tā būtu jānotiek. Glāsti turpinājās, tie pārņēma mūs savā varā, manai domāšanai vairs nebija teikšanas, kāds valdīja pār mani spēcīgāk, kā paša domas. Tai brīdī pat likās, ka mīlu šo sievieti, esmu mīlējis jau gadiem, lai gan knapi pazinu. Nedaudz vēlāk jau attapušies kaili, bez spēka, mēs atkal saskatījāmies.
-Kas notika?- reizē iesaucāmies.
Meitene samulsusi paķēra drēbes un aizskrēja līdz virtuvei, arī es izkāpu no dīvāna, lai apģērbtos. Uzvilcis bikses, iegāju virtuvē, Dace sēdēja domīga, dziļi apjukusi.
-Piedod, nezinu kas notika.- atvainojos viņai.
Bet- Dace sēdēja neko nesakot un lūkojās manī cieši, cieši.
-Es redzēju sapnī šo visu.-
-Vēl daudz ko redzēju.- pēkšņi meitene ierunājās.
Tad piecēlās lai apģērbtos, bet vienīgais ko viņa uzvilka, bija pieticīgā apakšveļa. Citā gadījumā, tas man liktos pievilcīgi un interesanti, bet šoreiz es kārtējo reizi apstulbu. Dace apsēdās atpakaļ pie galda ar lūgumu uztaisīt melnu kafiju.
-Jā, noderētu.- piebalsoju......
