Daļa manis (11)1

Naktī es gulēju mierīgi, īsti nezinu, vai tas bija tāpēc, ka pat miegā klausījos mūziku, vai tāpēc, ka ārsti bija injicējuši vēl devu miegazāļu. Lai nu kā, no rīta es pamodos moža un izgulējusies, turklāt ārā bija saulaina, skaista rudens diena. Par spīti tam, ka, Lorēnas vārdiem, „izskatījos kā caur gaļasmašīnu izlaista”, es priecājos par laiku. Pieliecos pie somas, no kuras izņēmu melnās, apgraizītās treniņbikses, uzvilku mugurā platu, pelēku džemperi, sasēju matus astē un saklāju savu gultu brīdī, kad telpā ienāca Krišs.

-Kur tu taisies?-  brālis tēlotā bezrūpībā vaicāja, atspiedies pret durvju ailu. Nomēdījos viņa virzienā un sametu netīrās drēbes somā,- Tu vari droši nekur netaisīties. Tu paliec šeit.

-Es jūtos labi, Krišs!-

-Es tev nejautāju, kā tu jūties. Es vienkārši zinu, kā tev būs labāk,- brālis stingri noteica un norādīja man uz gultu,- Gultā!

-Nē,- es iespītējos, piepeši sākdama smaidīt, par spīti sāpēm,- Labāk pastāsti, kas tev ir ar Lorēnu.

Brālis manāmi apstulba, vārstīdams muti kā zivs,- Lorēna?

-Jā, mana klasesbiedrene, ar ko tu esi sačivinājies..-

-Nelien kur nevajag,- brālis uzšņāca,- Mazāk zināsi, labāk gulēsi.

-Nepiekrītu, ja es nezināšu, es slikti gulēšu.-

-Kristīne.. miers,-brālis kļuva nopietns, un mainīja sarunas tēmu,- Tu gribi zināt, kas notiek mājās, vai ne?

Pirms atbildēt, krietni minstinājos. Es īsti negribēju zināt, kas notiek mājās, jo jau pēc Kriša intonācijas varēja noteikt, kas nebija nekas iepriecinošs. Pamāju ar galvu un palīdu zem segas, turpretī brālis apsēdās man blakus uz gultas, saņemdams manu roku savējā. Viņējā šķita silta un spēcīga, pret manu veselo, bet bālo roku.

-Mamma izraidīja gan mani, gan Grētu,- brālis atzinās,- Pareizāk sakot, izmeta mani, jo, redziet, es esot visu izprovocējis. Par taviem zilumiem runājot, mammai bija vienalga.

-Un tā ir mūsu māte,- skumji noteicu, sarkastiski pasmaidīdama,- Zini, dažreiz man ļoti gribētos, kaut vecākus varētu izvēlēties. Mums tad netiktu tāda maita.

-Kristīne, pievaldi muti,- Krišs dusmojās,- Viņa tomēr ir mūsu māte. Lai nu kāda, bet tomēr ir.

-Es gribu pie tēta,- nožēlas pārņemta atzinos un pamanīju, ka brālis aizgriež seju,- Krišs, pasaki man, kas tajā dienā notika. Es vēlos zināt.

-Es nevēlos par to runāt,- brālis atteica un piecēlās kājās.- Tev kaut ko atnest?

-Jā, atnes kaut ko ēdamu,- sacīju, jo pamanīju, ka brālis ir sanervozējies un nevēlas uzkavēties manā tuvumā. Krišs izgāja no palātas un es pieķēros mūzikas aparātiņam, kurš, šķiet, bija ieņēmis mana glābēja lomu. Palāta smaržoja pēc rozēm, un es gandrīz pat pasmaidīju kā Maija saulīte. Ja vien man nesāpētu seja.

Brālis atgriezās pavisam ātri, rokā nesot bļodiņu, no kuras cēlās garaiņi,- Gulaša zupa,- brālis teica, ieliekot to man klēpī. No sākuma pablenzu uz zupu un tad uzmetu apstulbušu skatienu brālim.

-Es taču neesmu slima,- nopīkstēju. Krišs dusmīgi uz mani paskatījās un sāku ēst zupu, kas garšoja pārsteidzoši labi,- Tātad, kāds ir rīcības plāns?

-Mēs dzīvosim dzīvoklī, ko man atstāja vecmāmiņa.-

-Kāds dzīvoklis?- es nesapratu. – Tu domā to, kas piederēja Grietai?

-Tas pats,- brālis atzinās.

Mirkli ēdu klusēdama, un tad izdomāju apvaicāties.- Klau, vai tu redzēji to puisi, kas man atnesa ziedus un dāvanu?

-Kāds puisis?- brālis nesaprata,- Ziedi un pleijerītis ir no manis.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dala-manis-12/686233