Daļa manis (10)8

-Un kur bija jāsmejas?- es pavaicāju, manot draudzenes sejā apsarkumu,- Lorēna..

-Nu bet,- meitene spītīgi mani pārtrauca,- Es jau tikai actiņas pamielot gribēju..

-Lorēna, viņš ir mans brālis,- sacīju,- Un viņam ir draudzene.

-Krišs teica, ka esot brīvs,- Lorēna apmulsa.

-Nu viņi tā abi jokojas,- es centos melot, bet Lorēna ātri vien mani „atšifrēja”, jo sāku nevaldāmi smieties tā, ka sāka sāpēt seja,- Au, bļin.

-Tā ir, ka smejies par citu sāpi,- Lorēna nomēdījās,- Bet, ja nopietni, tev tiešām jāatpūšas,- draudzene kļuva nopietna un pieliecās pie savas koši rozā „Pumas” somas, no kuras izņēma kēksiņu komplektu,- Tas tev.

-Tu gribēji teikt, „tā ir ķīlas nauda, lai neņurdi, kad aplidoju tavu brāli”,-

-Tu patiesībā esi tik forša,-Lorēna skumji teica un izņēma no somas pudeli citronu ledustējas, ko pasniedza man,- Es tev palīdzēšu iejusties skolā. Man šķiet, ka tev puisi skolā atrast nebūs grūti.

-Tev tā šķiet!-

-Nu labi, beidz burkšķēt,- Lorēna atguva nopietnību,- Pasaki man, kas tavam brālim patīk?

-LORĒNA!-

-Labi, labi,- draudzene pacēla rokas,- Es vairs ar tevi par Krišu nerunāšu, bet..

-LORĒNA..-

-Jā, jā,- draudzene nomurmināja, un steidzās mainīt tēmu,- Kad tu atgriezīsies skolā?

-Vēl nezinu,- atzinos,- Bet vēlos atgriezties pēc iespējas ātrāk. Man gribas dzirdēt baumas. Degu nepacietībā,- pati izbrīnījos, par to, cik sarkastiska mana balss izklausījās.

-Sarkasms, ironija un melnais humors ir blaknes?- Lorēna mani ķircināju. Nobolīju acis un atplēsu kēksiņu iepakojumu, piedāvājot našķi arī draudzenei,- Nē, paldies. Man jātur puncis formā, lai...- draudzene brīdi aprāvās, redzot manu sejas izteiksmi, un izlocījās no situācijas,- Lai es varētu vasarā izrādīt savu bikini.

-Pie tā arī paliksim,- vīzdegunīgi noteicu,- Mana seja izskatās tik briesmīgi, cik domāju?

-Atklāti sakot,- Lorēna teica,- Izskatās tā, it kā tu būtu palaista cauri gaļasmašīnai,- draudzene novērsa skatienu uz manām rokām,- Es jau negribu tevi tincināt vai kā, bet..

-Bet?-

-Pastāsti man, kas notika,- draudzene lūdza,- Vienkārši, es gribu zināt, kā tā var pret meiteni.

-Līdz kāzām sadzīs,- ironiski sacīju,- Klau, cik ir pulkstenis?

-Ir vienpadsmit vakarā, kāpēc vaicā?- Lorēna, izvilkusi telefonu no kabatas, jautāja.

-Jo apmeklētāju laiks jau ir sen aiz kalniem. Kā tu vispār te tiki?

-Jo mans tētis ir tavs ārsts,- Lorēna sacīja,- Labi, man nu laikam būtu jādodas. Jāļauj tev gulēt.- draudzene mani viegli apskāva, cenšoties neaizskart roku, kas man sāpēja. Pārliecoties viņai pāri plecam, es pamanīju rožu pušķi, zem kura bija maza kastīte.

-No kā tad tas?- pie sevis nodomāju un atvadījos no Lorēnas. Kad draudzene bija izgājusi no telpas, atskārtu, ka medmāsa, šķiet, aizmirsa par to, ka vēlējos ēst, un pievērsos ziedu izpētei. Tie smaržoja daudz spēcīgāk, nekā rozēm būtu jāsmaržo. Nebija nekādas vēsts, par to, kas būtu tās sūtījis, tāpēc paņēmu rokās dāvaniņu un to izsaiņoju. Virs iepakojuma bija zīmīte.

„Te tev tāds nieciņš, lai tu veseļotos. Es zinu, ka tu mīli mūziku. –S.” Noliku zīmīti malā un no iepakojuma izņēmu mp3 atskaņotāju rozā krāsā. Intereses mākta, ieslēdzu to un atpazinu dziesmas, ko Sandis bija ielādējis. Tās bija visas dziesmas, ko biju viņam ierādījusi.

Apgūlos gultā, jauniegūtā nieciņa iepriecināta, un ieliku austiņas ausīs, izslēdzot pasauli man apkārt.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Dala-manis-11/686151