~~
57.Nodaļa
- Pavisam uzmanīgi. Rokas saliec klēpī, savādāk sasitīsi, - Olivers mēģināja iestumt melno ratiņkrēslu Alīnas vectēva mājā. Tumšās durvju ailes bija daudz tuvāk nekā iepriekš bija licies, tāpēc ratiņkrēsls tik tikko spēja izslīdēt cauri un neiesprūst. Olivers pēdējās dienās pret Alīnu izturējās kā pret kristāla vāzi, kura nokrītot varēja izšķīst desmitos lausku. Tomēr savādāku attieksmi viņa nebija pelnījusi no Olivera puses, tagad viņš bija kā sargeņģelis, kurš blakus bija visu laiku un negrasījās atkāpties. Lai gan zināja, ka Ādams uz viņu skatās ar aizdomām un šaubu ēnām acīs, bet Olivers to centās ignorēt, rodot kopīgu valodu.
- Es ienīstu šo krēslu, - Alīna, lēnām nopūzdamās, atbildēja. Olivers to zināja jau no sākta gala, bet viņš neko nespēja izdarīt un Alīna pašlaik nevarēja paiet saviem spēkiem. Tomēr viņš bija nozvērējies viņu nepamest, sev un īpaši jau ārstējošajam ārstam, kurš nemaz negribēja laist viņu mājās. Olivers bija nokārtojis visu, lai Alīna Ziemassvētkos varētu būt kopā ar ģimeni, pat ja tās lokā nebūs viņa. Tas bija mazākais, ko viņš varēja izdarīt un, ja spēs, darīs daudzreiz vairāk. Visu, ko Alīna vēlēsies.
- Es zinu, - Olivers atbildēja un pārvilka krēslu pāri lievenim. - Mēs tiksim galā. Tu piecelsies no krēsla un tad varēsim aizbraukt uz Kaliforniju vai Maiami, - viņš centās nomierināt meiteni, lai gan zināja, ka kājas ir smagā stāvoklī. Tagad viņš bija sācis iet pāri savam raksturam un lauzis stereotipus, kas mitinājušies viņā ilgu gadu garumā. Olivers gāja atmuguriski iekšā mājā un centās neaizķerties aiz mīkstā paklāja, kas bija izklāts visa gaiteņa garumā. Oliveru apņēma silts gaiss un savāda māju sajūta.
- Būtu labi. Saule.. smiltis.. okeāns.. auksti kokteiļi, - Alīna iesmejoties noteica. Smiekli bija dzidrāki par rīta rasu stiebra galā un skanēja kā vislieliskākā melodija Olivera ausīm. - Vectēv, mēs esam mājās, - viņa skaļi nokliedza, bet Olivers dzirdēja, kā Ādama kurpju zoles nošvīkst pret laminēto grīdu. Degunā iecirtās spēcīga tīkkoka, ādas un vaniļas smarža, kura savijās kopā ar kafijas pupiņu aromātu, kas ātri vien izplatījās pa visu māju. Olivers pagriezās pret Ādamu, kurš bija apstājies virtuves durvju ailē.
- Esi sveicināta mājās, - Ādams priecīgi noteica. - Oliver, aizved viņu uz viesistabu un palīdzi noģērbties. Es uzvārīšu mums tēju, - viņš noteica un apgriezās apkārt, lai ietu atpakaļ uz virtuvi. Olivers centās izlavierēt un, mazliet pagriežot ratiņkrēslu uz virtuves pusi, iedzina to viesistabā. Viesistabas sienas bija krēmkrāsas tonī un lieliski pieskaņojās kafijas krāsas dīvānam, kurš atradās pretī ķieģeļu kamīnam. Tik tiešām, šī māja bija pati miera osta, kur tējas smarža un mājīgais iekārtojums radīja neatkārtojamu atmosfēru.
- Paldies, vectēv, - Alīna noteica, bet Olivers izgāja ārā pa durvīm, lai aiztaisītu galvenās mājas durvis, kuras bija palikušas vaļā. Sejā iecirtās skarbais gaiss un degunā ieķērās sals, bet Olivers, aiztaisījis durvis, atstāja to aiz tām. Viņš ātri noāva smagos ziemas zābakus, atstādams tos uz paklājiņa un pakāra mēteli uz pakaramā. Tieši tāpat kā pirmajā reizē, kad satika Ādamu. Ātriem soļiem viņš atgriezās viesistabā pie Alīnas, kura nebija izkustējusies ne no vietas, tikai atpogājusi tumšo mēteli.
- Es tev palīdzēšu, - Olivers aiz muguras noteica un satvēra mēteļa piedurkni, lai meitene varētu izvilkt roku. Viņi mazliet pastīvējās, lai izvilktu roku ārā, bet ar otru gāja daudzreiz vieglāk. - Viss, - Olivers atviegloti nopūtās un pieliecās pie meitenes, uzlikdams plaukstas uz Alīnas ceļiem. - Tev varbūt ir kaut kādas īpašas vēlmes? Varbūt tev vajag vēl vienu segu? Vai.. - Viņa pielika rādītājpirkstu pie Olivera lūpām un lika aizvērties, bet viņš ar neizpratni lūkojās uz Alīnu. Viņas acis izskatījās nogurušas, bet tās izstaroja arī prieku, par kuru Olivera sirds sāka dauzīties straujāk un acīs parādījās ugunīgas dzirkstelītes.
Alīna paliecās mazliet uz priekšu, bet Oliveram skaidrāk kā dienā bija skaidrs, ko viņa vēlas. Lūpas maigi piekļāvās viņējām, bet aukstas plaukstas pievilka Alīnas seju tuvāk. Alīnas pirksti ievijās Olivera tumšajos matos un vilka ar katru pieskārienu arvien tuvāk, nevēlēdamās laist vaļā. Olivera rokas glāstoši aptvēra kaklu, bet īkšķi piespiedās pakauša pamatnei, padziļinot skūpstu. Meitenes smarža viņu padarīju traku, tajā savijās saldi citrusaugļi, peonijas un sarkankoks, kas radīja neatvairāmu smaržu buķeti. Viņš negribēja atrauties no Alīnas, bet zināja, ka viņas vectēvs ir blakus istabā un viņš nebija tas cilvēks, kas kavēsies, lai kādu izliktu aiz durvīm. Olivers negribīgi atrāvās un pieskārās Alīnas pierei ar savējo, klusas, aizelsušās elpas atbalsojās mājas sienās.
- Kaut kas nebija kārtībā? - Alīna klusām jautāja, bet Olivers zināja, ka tā nebija. Viņš uztraucās par Ādamu, kurš bija tepat netālu. - Vai.. - meitene nepabeidza, kad Olivers jau pielika pirkstu pie viņas maigajām, bet pilnīgajām lūpām. Viss bija ideāli. Ar Alīnu nevarēja būt savādāk un viņam bija vienalga, vai viņa sēž vai nesēž ratiņkrēslā. Tagad Olivers bija ar viņu un viss pārējais likās mazsvarīgi, vien kaut kādi ziepju burbuļi, kas varēja pārsprāgt pie mazākā pieskāriena.
- Viss ir kārtībā. Tu pati to lieliski zini, - Olivers noteica un atrāvās no viņas. Pirksti nevilšus sakļāvās ap meitenes plaukstas locītavām, bet skatiens tika piekalts šokolādes brūnajām acīm. - Tu esi lieliska, - Viņš klusām čukstēja meitenei, lai uzmundrinātu viņu. Dažreiz galvenais bija cerība, ka viņa spēs piecelties no ratiņkrēsla, ka kāds šajā pasaulē viņu patiesi mīl un ka nekas slikts vairāk nenotiks. Labākais bija tad, kad domas materializējas un viss.. pilnīgi viss, ko vēlies, piepildās.
- Tēja ir gatava, - Ādams noteica, ienākdams istabā un nolikdams paplāti uz stiklotā kafijas galdiņa. - Dzeriet, kamēr tā ir silta, - viņš noteica un apsēdās uz dīvāna, iepretim kamīnam un saņēma rokās balto krūzīti. Olivers pagrieza meiteni pret galdiņu un apstājās aiz viņas muguras, lai palīdzētu, ja radīsies tāda nepieciešamība. - Man ar jums ir jāaprunājas, tā kā sēdies, Oliver, - Ādams noteica, bet Olivers viegli pamāja ar galvu. Alīna paņēma savu tējas krūzīti un ielika to klēpī, viegli pasmaidīdama.
Olivers apgāja apkārt Alīnai, dīvānam un apsēdās brūnajā ādas krēslā, kurš stāvēja tieši pretī Alīnai. Nevēlēšanās izlaist meiteni no redzesloka bija gandrīz nenoslāpējama. Viņš paņēma rokas tējas krūzi, bet nedzēra, jo tēja nebija viņa mīļākais dzēriens. Toties Alīnas dēļ viņš bija gatavs pieciest tēju. - Vispār runa ir par Ziemassvētkiem, - Ādams iesāka, bet Alīna viegli palocīja galvu. - Cik noprotu, šogad mums pievienosies Olivers, tāpēc vajadzētu šo to noskaidrot, - Viņš noteica.
- Es nezinu, vai man vajadzētu traucēt jūsu svētkus, - Olivers pieklājīgi noteica. - Galu galā Ziemassvētki ir ģimenes svētki, - viņš turpināja, bet, redzot Alīnas acu skatienu, viss iekšēji sažņaudzās. Tomēr tas vairāk bija atkarīgs no Ādama, nevis no viņiem abiem. Šī bija viņa māja, tātad arī viņa noteikumi. Oliveram jau sen nav bijuši Ziemassvētki. Tik sen.. ka bija aizmirsies, kā tas ir un kādas sajūtas pārņem.
- Vectēv, Olivers taču var nākt? - Alīna jautāja. - Ja nebūs viņa, es arī negribu svinēt, - viņa centās aizbildināties, bet sirmgalvim sejā ieslīdēja viegls smaids. Tas drīzāk vēstīja par to, ka viņš bija gaidījis šādu izaicinājumu un to vairākas reizes apspriedis prātā. Tomēr Olivers joprojām negribēja jaukties viņu ģimenes idillē, it kā tas būtu kaut svēts un tradicionāls.
- Es to jau gaidīju. Olivers drīkst nākt, - Ādams noteica un iedzēra prāvu malku zaļās tējas. - Ar vienu noteikumu, - viņš klusām piebilda, bet Olivers viegli pamāja ar galvu. Vienalga, kas tas par nosacījumu, galvenais, lai Alīna ir apmierināta un laimīga. - Tev nāksies nocirst mežā eglīti, jo man gadi prasa savu un vairs nejūtos jauns un žirgts, - Ādams noteica, bet Olivers pamāja ar galvu. Tāds noteikums bija pavisam viegli izpildāms, bet viņš redzēja, kā Alīna tik tikko spēja valdīt smieklus.
- Jā, būs jums eglīte, - Olivers, viegli pasmaidījis, noteica. - Šoreiz iesim meklēt dienā, - viņš papildināja un redzēja, kā Alīna izplūst smieklos pa visu māju. Tie bija skaisti, viennozīmīgi. Tikai Alīnas vectēvs bija apjucis un nesaprata, par ko iet runa. Olivers negrasījās paskaidrot, jo tad attīstītos stāsts par to, kā viņi iepazinās un tas vairs nebūtu tik smieklīgi. Tomēr tagad viss bija ideāli. Pirmo reizi pa pieciem nolādētiem gadiem Olivers svinēs Ziemassvētkus ar sev dārgu cilvēku. Vairāk neko nevarēja vēlēties.
