~~
56.Nodaļa
Olivers tik tikko spēja ievilkt elpu krūtīs, sirds dauzījās kā negudra, bet pār lūpām izlauzās skaļa nopūta. Tikai un vienīgi atvieglojuma dēļ. Tā bija lielākā dāvana, kāda pēdējā laikā viņam ir bijusi pasniegta, un Olivers to nebija pelnījis. Tomēr atteikties no tās viņš nespēja. Ziedi kā zaru bunte vicinājās pa gaisu - augšā un lejā - jo Olivers negribēja ne minūti vairs kavēties. Brūnajām kurpju zolēm nošvīkstot, viņš apstājās pie Alīnas palātas durvīm, nespēdams saņemties, lai ieietu iekšā. Nevarēja zināt, kā meitene reaģēs uz viņa klātbūtni un vai nenovicos ar sarkanajām rozēm. Tagad gļēvulībai vairs nebija vietas, jo pārāk daudzreiz Olivers ir bijis krustcelēs un izdarījis nepareizo izvēli. Tomēr no tādām izvēlēm mācās.
Viņš nospieda uz leju auksto, metālisko rokturi un klusām ielavījās palātā. Alīnas sejā, kaut kur starp dzeltenīgi violetajiem zilumiem bija manāmas dzīvības pazīmes, bet pie viņas gultas sēdēja Ādams. - Labdien, - Olivers centās sasveicināties pieklājīgi un tā, lai smaids neizlauztos pār viņa lūpām. Tik priecīgu, satrauktu, nobažījušos viņu neviens nebija redzējis. Prieks par to, ka Alīna pamodās. Satraukums par to, ko viņa teiks, bet bažas bija ieslīdējušas pakrūtē bailēs par atteikumu. Plaukstā stingri tika saspiesti rožu kāti, bet ass ērkšķis pamanījās iedurties rokā, un Olivers sāpēs sašķobīja seju, tomēr nenovērsās no Alīnas.
- Sveiks, Oliver, - Ādams noteica un lēnām piecēlās kājās. - Es atstāšu jūs divatā, bet, ja Alīna gribēs, lai tu ej prom, tad es pats personīgi tevi izmetīšu un liegšu pieeju viņai, - viņš, uzsizdams pa Olivera plecu, noteica. Olivers viegli pamāja ar galvu, jo nevarēja zināt, ko viņi abi iepriekš ir runājuši. Tas darīja Oliveru tramīgu, bet viņš nebija izkustējies ne no vietas, arī tad, kad aiz Ādama durvis aizcirtās ciet. Viņš vairs nezināja, ko darīt un kā runāt ar Alīnu, jo Alīna vairs nebija tā meitene, kas dejoja ar viņu virtuvē vai taisīja ēst. Tagad Olivers bija pieļāvis kļūdu un nezināja, ko Alīna vēlas.
- Sveika, Alīn, - Olivers klusām noteica un paspēra pāris soļus uz meitenes pusi, līdz nostājās gultas galā. Alīnas sejā bija ieslīdējis viegls smaids, kas jau liecināja par to, ka Olivers var tuvoties un nebaidīties, ka tiks izmests ārā. - Kā tu jūties? - viņš mierīgi jautāja, lai gan iekšēji tā nejutās. Iekšēji viss bija sarāvies kamolā un sajūta bija tāda, it kā skābe dedzinātu orgānus. Tas viss nebija raksturīgi viņam, vismaz tam cilvēkam, kurš spēja pacelt ieroci un bezkaislīgi nošaut visus, kas nepatīk.
- Salauzta, bet tā ir labi, - Alīnai, viegli pasmaidot, vaigos atklājās mazas, piemīlīgas bedrītes, pēc kurām Olivers bija ilgojies. - Tu vari droši sēsties, es nekodīšu, - viņa noteica, skatīdamās tieši Oliveram acīs. Tā jau bija otrā atļauja, kuru meitene bija devusi, bet viņš vienalga nespēja izkustēties uz priekšu. Tomēr piespiedis sevi, Olivers apgāja apkārt gultai un apsēdās uz plastmasas krēsla, kur iepriekš bija sēdējis Ādams, turēdams mazmeitas roku. Kaut kas bija licis domāt, ka Alīnas stāsts par vecvecākiem neatbilst patiesībai, bet šodien viņš nebija ieradies kā patiesības meklētājs, bet gan kā vienkāršs puisis, kam žēl.
- Tās tev, - Olivers pastiepa tumšās rozes meitenes virzienā, bet Alīna tās viegli satvēra trauslajās plaukstās. Atdodot rozes Alīnai, pār viņa pirkstu notecēja tumši sārta asinis lāse. Tajā vietā iepriekš bija iedūries rozes ērkšķis, bet Olivers ātri notrauca nost asins lāsi, kamēr Alīna nebija ievērojusi. Viņš negribēja uztraukt Alīnu, jo tagad svarīga bija tikai viņas atveseļošanās. Tas būs ilgs process, bet, ja viņa ļaus, Olivers neatkāpsies ne soli no viņas.
- Paldies, - Alīna noteikdama rozes pielika pie deguna un ievilka dziļu elpu. - Paldies arī par visām pārējām. Ādams jau minēja, ka tu katru dienu nesi man ziedus, - pār viņas lūpām tas izskanēja kā kluss, gandrīz nedzirdams čuksts. Tomēr Oliveram tā bija melodija. Vismaz viņa vairs negulēja kā dārzenis, bet gan spēja izteikt pāris vārdus, čerkstot, bet spēja. Olivers nepadosies, viņš turpinās meiteni atbalstīt, pat ja viņa liks iet prom.
- Tev nav jāpateicas, tas bija mazākais, ko es varēju izdarīt, - Olivers pieticīgi noteica un atspieda zodu pret plaukstām, lai varētu skatīties Alīnas acīs. - Piedod man. Es kļūdījos, - viņš turpināja klusām runāt, atgāzdamies krēslā un gribēdams sev izplēst visus matus. Pirksti viegli uzmeklēja Alīnas roku, saspiezdami to pavisam liegi, it kā baidītos nodarīt sāpes. - Bet es darīšu visu, kas manos spēkos, lai tu būtu vesela, un es sapratīšu, ja tu mani negribēsi vairs redzēt, - Olivers klusītiņām turpināja. Bailes no atbildes bija viņu pārņēmušas. Kāpēc bija tik viegli kādu nogalināt, bet, kad nācās runāties, mute likās, kā ar superlīmi aizlīmēta.
- Man tevis pietrūka, - Alīna pasmaidīdama noteica. Olivera pirksti tika saspiesti stingrāk, bet acu skatiens palika piekalts viņai. - Tā bija mana vaina, man vajadzēja būt uzmanīgākai. Tevi noteikti tagad turpinās vajāt līdz iegūs, ko vēlas, - viņa klusām piebilda, bet Olivers nespēja noticēt viņas vārdiem. Lai gan likās, ka tie ir patiesi un nāca no sirds dziļumiem, pārāk daudz bija noticis un izdarīts, lai tiem ticētu. Varbūt šī bija tā reize, kad jātic uz vārda un vairs nedrīkstēja slēpties aiz vienaldzības maskas.
- Man arī tevis pietrūka, īpaši smaida un mīlīgo vaigu bedrīšu, tevis gatavoto ēdienu un maigo skūpstu, - viņš sapņaini noteica un ievilka dziļu elpu, bet Alīnas vaigi piesarka. - Neuztraucies, vairāk nevienu viņš nespēs vajāt, - viņš noteica. Vismaz par to problēmu Olivers bija parūpējies. Neviens viņus vairs neapdraudēs un, ja vajadzēs, Olivers bija gatavs savu dzīvību likt ķīlā. Tagad viss būs citādi, vismaz viņš tā juta. Zagļi nerimsies, bet varbūt Braiss būs mācība uz kādu laiku, pat ja ne uz visu dzīvi.
- Tu viņu.. - Alīna vēl nepabeidza domu, bet Olivers pielika rādītājpirkstu pie viņas pilnīgajām lūpām un viegli pamāja ar galvu. Viņš negribēja, lai tos vārdus atkārto skaļi, jo tā bija smaga izvēle, pēc kuras Olivers vairākas dienas nespēja atgriezties. Tas bija sarežģīti. Olivers gribēja just gandarījumu pēc padarītā, bet juta tikai tukšumu un vienaldzību. Visas emocijas bija izkūpējušas gaisā. Tādas sajūtas sen nebija piemeklējušas un cerams, ka vēl pāris desmitu gadu nepiemeklēs.
- Vispār es gribēju tev pateikt kaut ko svarīgāku par šie sīkumiem, - Olivers, klusām noteikdams, nolieca galvu. Alīnas pirksti viegli spēlējās ar sārtajām rožlapām, kas cieši neturējās pie zieda. - Kamēr tu biji bezsamaņā.. Man bija daudz laika pārdomām, - viņš, klusām norīdams siekalas, noteica. Bija sarežģīti runāt par jūtām, kuras, iespējams, nebija abpusējas un viņu padarīs par kaut kādu muļķi. Tomēr vajadzēja saņemties un pateikt visu, kā bija, nezinot, kā būs, kad viņa uzzinās.
Alīna pastiepa roku uz priekšu un pielika pirkstu pie Olivera lūpām, skatīdamās tieši acīs. - Nepūlies. Es vakar vakarā dzirdēju, ko tu man teici, - Alīna maigi noteica. - Es jūtu to pašu, ko tu, - viņa iekoda apakšlūpā un gaidīja, kas Oliveram sakāms. Tomēr viņam galvā griezās doma, cik daudz viņa ir dzirdējusi, jo viņš katru vakaru viņai bija stāstījis dažādas lietas. Olivers pieliecās un noskūpstīja meitenes auksto, bālo plaukstas virspusi, ieelpodams viņas smaržu. Vairs nekādu noslēpumu, tikai viņi divi vien. Olivers nesteidzīgi piekļāva savas lūpas viņējām, pavisam maigi, kā ar taureņa vēdu pieskārienu. Tas lika justies, it kā spārni celtu gaisā, bet tajā pašā laikā akmens pie kājas vilktu atpakaļ lejā. Ar šo bija pateikts viss, kas valdīja starp viņiem.
Starp miljoniem pasaules rožu viņš izvēlējās skaistāko.
