~~
54.Nodaļa
Džeida aizcirta ozolkoka durvis, nozūdot aiz tām, neko neteikdama, bet Olivers centās neizrādīt, ka daļa trumpju atkal bija viņa raupjajās rokās. Varbūt viņš tika kļūdījies, bet tā nebūtu nedz pirmā reize, nedz arī pēdējā. Vienmēr nevarēja paredzēt katru soli, ko veiks pretinieks. Dažreiz, kad rokās ir visi trumpji, pretinieks sāk spēlēt krievu ruleti. - Vai zini, kāpēc es noliku tev priekšā šo revolveri? - Braiss salti vaicāja, joprojām tēmēdams uz Oliveru ar otru ieroci. Tomēr Olivers noraidoši papurināja ar galvu, jo nezināja, ko tagad īsti iesākt. Viņš negribēja bezkaislīgi un ātri nošaut Braisu, jo viņš bija pelnījis daudz skarbāk.
- Tēvs man šo ieroci uzdāvināja astoņpadsmit gadu vecumā, noteikdams, ka katrs pats ir savas laimes kalējs. Šis ierocis man izcirta ceļu uz tādu dzīvi, kāda man ir tagad. Ja tu man jautātu, vai es nožēloju, es teiktu, ka ne minūti savas dzīves, - Braiss noteica. Olivers pret viņu nejuta neko, vien tukšums skaudri gulēja krūtīs, bet acis truli lūkojās uz Braisu. Cik gan zemu var krist cilvēks, lai būtu varens? Pat visi dzērāji, narkomāni nebija tādi, kāds bija Braiss. Viņam piemita skarbs raksturs, aukstasinīga daba, bet Olivers nejuta neko. Nevienu no šīm īpašībām Olivers nespētu piedēvēt sev, jo viņš nebija tāds.
- Kāpēc tev vienkārši mani nenošaut, lai nemaisos pa kājām? - Olivers skarbi jautāja. Ķermenis bija sasprindzis gaidās, bet kreisās rokas pirksti knibināja brūno diedziņu, kurš bija izlīdis no krēsla. Labās rokas pirksti stingrāk sažņaudza ieroci un nelaida to vaļā, bet plauksta no sasprindzinājuma sāka kļūt mikla. Tomēr Olivera sejā vairs nenoraustījās ne vaibsts, viņš bija kļuvis bezkaislīgs ārpusē, kamēr iekšā šaubas lauza un šķēla visu uz pusēm, kā kanāla ledus šķeļas pavasarī.
- Tāpēc, ka tu vienīgais zini, kur atrodas rozā dimants. Ja tevi nošausim, tad to vairs nekad neatradīsim, - Braiss atbildēja pavisam bezrūpīgā tonī. Jau atkal visi ceļi veda pie dimanta. Oliveram jau sāka likties, ka, pat ja viņam nebūtu dimanta, vienalga vajāšana turpinātos un tas nekad nebeigtos. - Tu esi ceļš uz neiedomājamu bagātību. - Hugo noteica, paceldams ieroci mazliet augstāk. Šeit kļūdījās Braiss nevis Olivers. Viņš pateica vārdus, kurus nedrīkstēja teikt cilvēkam, uz kuru mērķē. Atzīšanās, ka Oliveru nevar nogalināt, iedeva Oliveram VIP biļeti uz dzīvi. Lai arī neviens negarantēja, ka dzīve būs mierīga.
- Ja es teikšu, ka man tā nav, man vairs neviens neticēs, - Olivers nopūzdamies noteica. Tomēr juta, ka ir jābeidz šīs paslēpes, kaut kādas spiegu spēlītes. Problēmu varēja atrisināt tikai vienā veidā, tikai lode sirdī.. tikai lode aukstajā, bezjūtīgajā sirdī beigs šo cirku. - Šo spēli var spēlēt arī divatā, - viņš pacēla ieroci Braisam redzamā augstumā. Prātā viņš redzēja ainu, kā izšķaida Braisam smadzenes, kā asinis plūst pa grīdu un nosmērē galdu. Viņš redzēja visu savā galvā, bet nedarīja neko, lai to piepildītu. Dīvains stingums bija pārņēmis Oliveru un sirds sitās krūtīs tik strauji.
- Nemaz neesi tik stulbs kā sākumā bija licies, - Braiss noteica, bet Olivers vairs nespēja izturēt tā mērgļa seju. Roka nevilšus aizslīdēja līdz Elīzas mugurai, maigi pieskaroties tai, Olivers zināja, ko darīja. Sirds dauzījās aizvien straujāk. Medību instinkts. Nedrīkstēja tam ļauties, tas cilvēkus atšķīra no dzīvniekiem. Vien uz īsu brīdi Olivers aizvēra acis. Skatīties mērķim acīs? Kāda jēga? Pārāk daudzas nāves bija skatītas vaigā, lai no tām baidītos. Ātrumā uz priekšu tika noliekta Elīza, bet Olivers izšāva no ieroča, nevilšus saraudamies no trokšņa. Var pierast pie nāves smārda, bet nevar pierast pie skaņas. Ausīs džinkstēja savāds apdullinošs troksnis.
Olivers atvēra vaļā acis un skatījās uz paveikto. Braisa skatiens bija iesalis laikā, bet lūpas joprojām puspavērti raudzījās uz viņu. - Tas par Alīnu, - Olivers nošņāca un uzrāva kājās Elīzu. Viņiem nebija laika skatīties, kā Braisa asinis lēnām nopil uz grīdas, bet no sejas pazūd visas dzīvības pazīmes. Tomēr visas maņas bija trulas, un prāts īsti nesaprata, kas ir noticis. Tam nevajadzēja notikt tā, bet viņiem nebija izvēles. Elīza, stingri iekrampējusies Olivera rokā, vilka viņu prom no notikumu vietas, bet viņš nekustējās, stāvēja kā sastindzis un nespēja bilst ne vārda.
- Oliver, viss ir beidzies. Saņemies, mums ir darbiņš, - Elīza balss viņu izrāva no apātijas brīža. Ar neko neredzošu skatienu Olivers izgāja ārā no kabineta, sekodams Elīzai pa pēdām. Aiz durvīm stāvēja Tomass ar briesmīgu gāzmasku galvā, bet pat tas nespēja Oliverā izraisīt emocijas. - Mums arī vajag? - viņa jautāja, un Tomass viegli pamāja ar galvu un pasniedza viņai abas gāzmaskas. - Velc, - Elīza iespieda Oliveram rokās zaļo gāzmasku, kuru viņš veikli uzrāva. Tā bija tikai ierasta kustība, ko nevarēja sajaukt. Olivers centās saņemties un noskaņoties profesionālam darbiņam, tas bija vienīgais veids, kā novērst domas.
- Ātrāk, es palaidu miega gāzi. Džeida jau ir pie seifa, - Tomass noteica un palūkojās uz Oliveru, kas izskatījās apjucis. - Elīza, ej uz pagrabstāvu, tur ieraudzīsi Džeidu. Mums ar Oliveru jāveic pēdējie sagatavošanās darbi, - viņš noteica, bet meitene paspraucās garām. Izskatījās diezgan komiski, vērot meiteni garā, melnā vakarkleitā ar gāzmasku uz sejas, kas, viegli šūpodamies gurnos, gāja lejup pa kāpnēm. - Vecīt, kas notika? Attopies, - Tomass satvēra Oliveru aiz pleciem, viegli tos pakratīdams. Tomēr Olivers nebija aizmidzis, viņš bija apjucis un nevarēja saņemties nākamajam darbiņam.
- Viss kārtībā, - Olivers atbildēja. - Es gaidīju just kaut ko vairāk, bet es nejūtu neko, - viņš klusi paskaidroja, taču saprata, ka viņš nedrīkst salūzt. Papēdim atsitoties pret grīdu, Olivers apgriezās un gāja lejup pa kāpnēm, kaut kur tālumā bija dzirdami Elīzas papēžu klaudzieni. Olivers centās dzirdēt visu, pievērst uzmanību katrai mazākajai kustībai. Vairs nekādu kļūdu, nekādu pārtraukumu, tagad viss ies kā plānots. Aiz muguras ātriem soļiem gāja Tomass, bet, noejot lejup pa kāpnēm, viņš uzņēmās vadību. Olivers vien plānos zināja, kur ir pagrabstāvs, taču tagad prātā viss bija sajaucies.
