Cīnītājs. #363

~~

36.Nodaļa

Iekšēji Olivers smaidīja, bet ārēji to neizrādīja, jo citādi varētu padomāt, ka viņš ir kaut kāds nenormālais. Tomēr pēc ilgiem laikiem viņš jutās īstajā vietā un ar īstajiem cilvēkiem, sabiedrībā, kura viņam bija tuva. Liega mūzika ļāva baudīt kluba atmosfēru, kas nemaz nelikās piespiesta. Izskatījās, ka Tomass šeit jutās kā mājās, visa Roterdamas nakts dzīve bija viņiem pie kājām. Niecīgie koferi tika atstāti Manhattan viesnīcā, kurā viņi bija iekārtojušies jau ap deviņiem vakarā. Varbūt tā nebija pati lētākā vieta, kur apmesties, bet diezgan prestiža, un apkārt bija daudz klubu, kā arī kazino.

Olivers ar Tomasu bija iekārtojies kluba nostūrī uz dīvāniem, viņu vietai bija tikai viens trūkums – gan pēc dzērieniem, gan uz deju placi sanāca iet diezgan tālu. Tomēr šeit bija daudz klusāk nekā pašā centrā, kur svētdienas vakarā izklaidējās gandrīz visi.
- Oliver, skaties, ko es notvēru uz deju grīdas, - Tomass uzsauca. Viņam pie katra sāna bija pa vienai meitenei, kuru sejās laistījās smaids. Abas bija pēc skata līdzīgas, pat pārāk, varbūt māsas? Pēc labākajām draudzenēm gan neizskatījās. Olivers izlaida roku cauri matiem un paņēma glāzi, kas bija palikusi uz galda.

- Viņas labprātīgi izvēlējās pievienoties vai arī tu piespiedi? - viņš ar zobgalīgu smaidu uz lūpām jautāja. Nebūtu nekāds brīnums, ja Tomass būtu abas meitenes savaldzinājis un atvilcis šurp ar varu. Olivers izdzēra pēdējos malkus, kas viņam bija palikuši glāzē, un aizbīdīja to prom pa stikla galdiņu. Galva jau bija viegli sākusi reibt no izdzertā daudzuma, bet Olivers negrasījās apstāties. Viņš pat vēl nebija ieskrējies.

- Labprātīgi, viņas nespēja man atteikt, - Tomass iesmejoties noteica. - Šī ir Rebeka, - viņš palieca galvu uz labo pusi un norādīja uz meiteni ar ogļu melnajiem matiem. - Un šī Nikola, - Tomass palieca galvu uz kreiso pusi un norādīja uz līdzīgu meiteni. - Pievienojaties manam draugam, es tikmēr aiziešu mums pēc kokteiļiem, - viņš noteica meitenēm un pagrūda tās uz priekšu. Olivera sejā ieslīdēja smaids, viņš uzlika abas rokas uz dīvāna atzveltnes un gaidīja, kad meitenes pievienosies. Lai gan vārdus viņš jau noteikti būs sajaucis.

- Droši, es nekožu. Pagaidām, - Olivers piebilda iesmejoties, bet meitenes apsēdās viņam blakus. Pie tam abas labajā pusē, laikam tomēr bija bail, ka Olivers iekodīs. Tomēr viņam tas nenāca prātā, vismaz kamēr Tomass bija prom, viņam noteikti bija kaut kādas idejas.

- Mēs nemaz nebaidāmies, - atbildēja meitene, kas bija apsēdusies tuvāk. Tomēr viņas nejutās pārāk drošas, laikam atkal kaut kādas jauniņās, kas bija caur sakariem tikušas klubā, lai izklaidētos. Oliveram bija vienalga, viņš bija ieradies izklaidēties un aizmirst visu, kas bija noticis Amsterdamā un sakrājies prāta tumšākajos nostūros.

- Tas ir labi, - Olivers atbildēja. - Esat vietējās? - sekoja nākamais jautājums no viņa puses, lai kaut cik uzturētu sarunu. Ja jau Tomass viņas bija nomedījis, tad Oliveram vajadzēja vismaz pāris minūtes spēt viņas noturēt, kamēr viņš atgriežas.

- Ne gluži. Esam atbraukušas brīvdienās no Hāgas, - Ierunājās blakus sēdošā meitene, otra kaut kur nemitīgi meta savu skatienu un kādu meklēja. - Un tu pats? - Meitene, iekožot apakšlūpā, vaicāja. Oliveru mazais žests jau bija paspējis apburt, tomēr nekādu klikšķi viņš nejuta. Spēja domāt tik vien, kāda viņa varētu būt gultā, ja jau bija tik drosmīga un spēja runāt vairāk nekā viņas draudzene.

- Arī neesmu vietējais. Esmu no Amsterdamas kopā ar Tomasu, arī atbraucām atpūsties, - Olivers noteica un uzmanīgi vēroja meitenes, jo klubs viņam vairs neinteresēja. - Tu kādu meklē? - viņš, uzrāvis uzaci un mazliet atrāvies no atzveltnes, jautāja meitenei, kas sēdēja tālāk, likās, ka viņas vārds bija Nikola. No tā tad loģiski izrietētu, ka meitene blakus ir Rebeka, bet kāda gan jēga iegaumēt, ja rīt viņš par tādām nemaz neatcerēsies.

- Es? - Viņa pārsteigti vaicāja, skatīdamies tieši uz Oliveru. Olivers tikai īsi pamāja ar galvu, bet viņa izskatījās apjukusi. - Nē, nemeklēju, - viņa bikli atbildēja un pievērsās kluba pētīšanai. Viņš jau spēja saskatīt Tomasu lavierējam caur cilvēku pūli. Tomasam rokās bija četras glāzes ar krāsainiem kokteiļiem, noteikti meiteņu dēļ bija tā pacenties, jo Oliveram pietiktu ar kaut ko vienkāršu.

- Lūdzu, - Tomass, nolikdams kokteiļus uz galda, noteica, bet pats iesēdās starp abām meitenēm. - Kā jums veicas? Oliver, neesi pavisam nomocījis meitenes? - Viņš paskatījās uz Olivera pusi un zobgalīgi smaidīja, it kā pavilkdams viņu uz zoba. Tomēr Olivers nekad nebija palicis atbildi parādā un nosmīnēja pie sevis, paceļot kokteili, ko bija atnesis Tomass.

- Es nemaz neesmu sācis, - Viņš iesmejoties atbildēja un nobaudīja saldeno kokteili, kas lika saviebt seju nevis no stipruma, bet no šķelmīgumu. – Tas laikam bija vissaldākais, ko tu varēji dabūt, - Olivers, paceļot glāzi, noteica, bet izskatījās, ka meitenēm tīri labi iet pie sirds. Nāksies vien izdzert un aiziet pēc kaut kā baudāmāka pašam, vairs nepaļausies uz Tomasa pielīšanas mākslu.

- Es domāju par Rebeku un Nikolu, nevis tevi. Tevi es redzu katru dienu, - Tomass atbildēja, bet meiteņu dzidrie smiekli pieskandināja viņu nostūri. Viņa roka aizslīdēja aiz klusākās meitenes un Tomass kaut ko iečukstēja viņai ausī, bet Oliveram atlika vien sēdēt un dzert nebaudāmo kokteili. - Mēs jūs pametīsim uz brīdi. Ejam, Nikol, - viņš ierunājās un piecēlās kopā ar meiteni. Olivers, dzerdams kokteili, vien pamāja ar roku, lai dodas, lai kas viņam būtu prātā.

Olivers vien noskatījās, kamēr tie abi nozūd pūlī un pavisam izzūd no redzes loka. - Nu ko, esam palikuši divi vien, - viņš uzlūkoja meiteni, kura bija palikusi ar viņu. Tā pati, kura iepriekš nebija kautrējusies ar viņu runāt, vismaz atbildējusi, nevis mēmi sēdējusi blakus. Meitene atspiedās pret atzveltni un skatījās uz Oliveru, tikai diez vai viņu domas sakrita. Tomēr Oliveram sejā bija viltīgs smaids, kurš jau labu laiku nebija pazudis. Viņš ātri vien bija izdzēris kokteiļa atlikumu un juta, kā tas bija iedevis pa pēdējām saprāta paliekām.

Viņš maigi pieskārās meitenes kājai un slidināja roku pa to, bet likās, ka viņa to bija gaidījusi. Īpašs pārsteigums viņas sejā nebija vērojams. - Varbūt tavs draugs bija labāka izvēle, īpaši nesteidzās, - Meitene pagriezusi galvu pret viņu ieminējās, bet viņas acīs spēlējās uguntiņas. Olivers pieliecās tuvāk meitenei un ieelpoja viņas saldeno aromātu, kas lika viņu iekārot aizvien vairāk. Vai arī alkohols bija sajaucis viņa prātu? Kas to lai zina.

- Kā tu to zini? - Olivers, ar degunu nobraukdams gar Rebekas zoda līniju, vaicāja. - Varbūt viņi aizgāja izklaidēties bez mums? - viņš turpināja uzdot jautājumus un juta, kā meitene viegli notrīc pie katras Olivera kustības. Roka pacēla īso kleitu mazliet augstāk un atklāja tumšo, mežģīņoto zeķes augšmalu. Ja Rebeka vēl nebija aizlaidusies, tad droši vien nespēja turēties pretī Olivera valdzināšanas mākslai.

- Tu esi tik pārliecināts. Tas man patīk, - Rebeka atbildēja un pagrieza galvu pret Oliveru. Lūpas bija maigas, bet uzstājīgas, uz tām varēja sagaršot alkohola atstātās pēdas. Rebekas roka pieskārās Olivera kaklam un pievilka viņu tuvāk, bet Olivera roka bija uz viņas gurna, slidinoties augšup un lejup. Meitenes mēle ielauzās viņa mutē un lika apreibt vēl vairāk. Likās, ka Olivers vairs nespēj sevi valdīt, kāds cits valdīja pār viņu.