Sveiki! Piedodiet, ka tik vēlu, bet kāds "ģēnijs" bija izdomājis uz ielas rakt un pārrāva kabeli. Divas dienas nebija interneta dēļ kaut kāda i****a.
***
„Kāpēc tu man nepateici, ka tev ir brālis?” jautāju Džeimsam.
„Man nekad nav bijušas labas attiecības ar viņu. Pēdējos gados arī maz kontaktējāmies. Nebija sajūtas, ka man būtu brālis,” viņš atbildēja.
„Tu tā arī varēji pateikt, nevis vispār klusēt par viņa eksistenci,” aizrādīju.
„Labi. Kas tālāk?” Džeimss norūca.
„Kā tu izskaidrosi to, kā viss izmainījās pēc ballītes pie Daniela?” jautāju.
„No sākuma, es centos tev pretoties, jo nevēlējos ielaist kādu savā sirdī. Bet tad, kad es tevi ieraudzīju, tas bija tā, it kā tu būtu izsitusi cauri manam aizsargmūrim. Var teikt, ka nokļuvu tavā varā,” Džeimss pasmaidīja.
„Kā tu vienmēr pagadies man klāt, kad draud nepatikšanas vai es kaut kur eju? Tu mani izseko?” turpināju viņu bombardēt ar jautājumiem.
„Es tevi neizsekoju, tu vienkārši mani pievelc kā magnēts. Kad mēs bijām pie Donovana...”
„Beidz,” pārtraucu Džeimsu.
Es negribēju to atcerēties. Visvairāk par visu vēlējos to aizmirst. Bet es zinu, ka tas nav iespējams, jo vienmēr būs kāds vai kaut kas, kas par to atgādinās.
Man galvā nodārdēja šāviens. Acu priekšā parādījās Džeimss, kas krita, asinis, kas spiedās cauri viņa kreklam un tecēja uz grīdas, samērcēdamas mūsu drēbes. Es pilnīgi reāli jutu tās uz savām rokām.
„Alise,” attapos, kad Džeimss mani purināja.
Viņa acīs bija lasāms uztraukums.
„Iziešu ārā,” teicu un norāpos no viņa, un izkāpu no gultas.
Džeimss piecēlās sēdus: „Piedod.”
„Viss kārtībā,” izmocīju smaidu un izgāju uz balkona.
Apsēdos turpat uz grīdas un centos nomierināties. Tās atmiņas bija tik reālas, ka likās - tas notiek atkal.
Es sēdēju, ceļus pievilkusi sev klāt un apskāvusi ar rokām, un skatījos tālumā. Man bija zudusi laika izjūta. Realitātē atgriezos, kad man priekšā notupās Džeimss.
„Nāc iekšā. Tu jau gandrīz stundu šeit sēdi,” viņš atglauda man no sejas matus.
„Labi,” atbildēju un piecēlos.
Arī Džeimss piecēlās un mēs abi iegājām iekšā.
„Tev jāpaguļ,” teicu un pagriezos pret viņu.
„Tev jāsasildās,” Džeimss saņēma manu roku un vilka uz gultu.
Palīdām zem segas un es uzliku galvu uz viņa krūtīm.
„Pēc tam aiziesim pie psihologa,” viņš teica.
„Nevajag,” iebildu.
„Vajag gan. Tev ir jātiek tam pāri,” vīrietis neatkāpās.
„Gan jau,” atbildēju un aizvēru acis.
