Sveiki, spocēni! Pāris dienas nebiju neko likusi. tēpēc ļoti iespējams šodien būs vēl kāda daļa. Neko nesolu, bet ja šodien uzrakstīšu, tad ielikšu.
Tikai nesacerieties par daudz, jo nesolu.
***
„Džeimss šodien ir pārpūlējies. Asiņu zudums un ievainojums tuvu sirdij ir ļoti nopietna lieta. Tāpēc viņam ir nepieciešams miers. Pēc šī atgadījuma pavisam noteikti Džeimss rīt nevarēs nekur doties,” ārsts paskaidroja.
„Vai varu pie viņa ieiet?” jautāju.
„Kad iznāks māsiņas, varēsiet, bet tikai uz īsu brīdi,” viņš atbildēja devās prom.
Pavisam drīz arī aizgāja māsiņas un mēs iegājām palātā. Džeimss paskatījās mūsu virzienā un vainīgi pasmaidīja. Es piegāju pie gultas un saķēru viņa maiku pie kakla.
„Nekad, idiot, nekad vairs tā nedari,” teicu, bet balss aizžņaudzās asaru dēļ, kas jau atkal ritēja pār maniem vaigiem.
Džeimss neko neteica un ievilka ciešā apskāvienā.
„Nāc tu arī,” viņš ierunājās.
„Nē,” Džeiks atbildēja.
„Man tad iet pie tevis?” Džeimss jautāja.
„Tu nekur neiesi,” puisis teica.
Es vēl joprojām biju paslēpusi seju pie Džeimsa kakla, tāpēc neredzēju, kas notiek apkārt. Dzirdēju vieglus soļus, kas apgāja apkārt gultai un apstājās pie tās. Tagad sapratu, ko Džeimss gribēja. Ar otru roku viņš apskāva Džeiku. Brāļa apskāvienā viņš ilgi neuzkavējās.
„Es laikam iešu,” Džeiks teica.
Viņš atvēra durvis un jautāja: „Alise, tevi pagaidīt?”
„Jā,” Džeimss atbildēja manā vietā.
Durvis aizvērās. Viņš vēl ciešāk piekļāva mani sev klāt.
„Kāpēc tu raudi? Viss taču ir labi,” Džeimss čukstēja.
Es neko neatbildēju.
„Paskaties uz mani,” viņš teica.
„Beidz uzvesties kā mazs bērns,” Džeimss zemā balsī teica pēc kārtējās ignorēšanas no manas puses.
Negribīgi pie cēlos un apsēdos uz gultas malas. Noslaucīju seju un blenzu uz savām kājām.
„Alise, kas ir?” viņš uzlika savu plakstu uz manas.
„Es negribu tevi pazaudēt,” atzinos, beidzot pagriežot galvu viņa virzienā.
„Tu nepazaudēsi,” Džeimss pasmaidīja.
Pieliecos un noskūpstīju viņu. Tad atvērās durvis un pa tām ienāca ārsts.
„Piedodiet, ja izraucēju, bet Džeimsam vajadzētu atpūsties,” viņš teica un izgāja.
„Tu rīt atnāksi?” Džeimss jautāja.
„Ja varēšu, tad jā,” atbildēju.
„Labi. Tagad ej un izgulies kārtīgi. Rīt liela diena,” viņš teica un noskūpstīja mani.
„Saldus sapņus,” pasmaidīju un gāju prom.
„Paldies, tev arī,” Džeimss atbildēja.
Gaitenī stāvēja Džeiks.
„Sarunāju, lai mums atbrauc pakaļ,” viņš teica, kad gājām uz liftu.
Klusējot nobraucām ar to lejā un izgājām ārā no slimnīcas. Salts gaiss mani apņēma un es nodrebinājos.
„Tu zini, kāda mašīna ir Karlam?” Džeiks jautāja.
„Melns BMW,” atbildēju un pārgāju pāri ielai, kur stāvēja mašīna.
Atvēru durvis un iesēdos priekšējā sēdeklī un piesprādzējos.
„Tu gan esi traka, ja tik vēsā vakarā staigā apkārt šortos,” Karls nopūtās un ieslēdza sildītāju.
„Pa dienu bija baigi karsts. Es nemaz nezināju, ka vakari ir tik vēsi,” atbildēju.
Novilku laiviņas un uzcēlu kājas uz sēdekļa. Vēl joprojām bija vēsi un es nodrebinājos. Karls to pamanīja un novilka savu jaku un iedeva to man.
„Paldies,” pasmaidīju un uzsedzu sev virsū.
Tad jau arī sākām braukt. Nākošajā krustojumā bija radies sastrēgums avārijas dēļ. Jā, bija pusastoņi, bet pilsēta bija dzīva. Cilvēki gāja ar kājām vai brauca ar mašīnām. Gājēju satiksme nebija ierobežota, bet transporta līdzekļu gan.
Man sāka palikt silti un arī miegs nāca. Ievīstījos jakā un padevos miegam.
