Cīņa #403

-Piedod, es nevaru,- paliecos nostāk. Sirds neļāva to darīt, jo, ja arī man patīk Džefrijs, es tomēr mīlu Braienu. Varbūt tā ir tikai akla pusaudzes mīlestība, bet tā es jūtos, un, kaut vai neesam kopā, es nespēju nodot to, ko mīlu. Tā, kā izdarīja mans brālis un tēvs, ja viņi mūs vispār mīlēja.

-Es saprotu,- viņš nolaida galvu, kad atkāpos soli. –Gribi to vai negribi, tev šovakar ar mani būs jāaizbrauc uz vienu vietu. Apsolu, ka neatkārtosies šis,- viņš pacēla vienu uzaci ar smīnu sejā.

-Tātad man vairs nebūs dāvanu?- tēloju, ka sabēdājos un paburzīju rokās laimīgo aploksni ar biļetēm.

-Tas atkarīgs no tā, vai nesadomāsi aizlaisties uz Meksiku,- viņš iesmējās. –Stāvi!- vīrietis pēkšņi iesaucās. Saspringu gaidās. Džefrijs skatījās kaut kur man garām, roku turot pie bikšu jostas. Dzirdēju vēju nočabinām krūma lapas. –Kas tur ir?!- Džefrijs uzsauca, izraudams ieroci no vietas, kur turēja roku. Pat nebiju ievērojusi, kur viņš to īsti turēja.

Viss ķermenis bija sasprindzis, kaut gan zināju, ka ar Džefriju esmu drošībā. Man vēl nebija vēlmes ļaut sevi nošaut. Kustības neklausīja tam, ko saka prāts, es pagriezos uz pusi, kur vajadzēja kādam būt.

Krūmi pavisam noteikti kādu slēpa.

Pēkšņi pa ceļu uz rūpnīcas pusi traucās tumšā mašīna, kas bija man sekojusi.

-Man vajag ieroci!- es teicu Džefrijam, bet bija jau par vēlu, no krūmiem izlīda divi bruņoti vīrieši, ko redzēju pirmo reizi, viņi nebija mūsējiem.

-Ar mums ir cauri,- teica Džefrijs.

Visi mani locekļi bija aizmirsuši par savām funkcijām, es stāvēju tukšu sejas izteiksmi, nesaprazdama, ko jūtu. Skaidrs bija viens – bailes.

-Ko tad es šeit redzu...- no mašīnas izkāpa vīrietis ar žaketi mugurā. Viņa gaita norādīja uz to, cik vīrietis ir svarīgs. Viņa mati bija pavisam īsi, tumši, uz sejas rēta atgādināja Samatu Driksoni. Viņš bija plecīgs, tomēr arī apaļīgs. Balsī spēcīgi dominēja slāvu akcents, līdzīgi kā Oskaram.

-Tu šeit nedrīksti atrasties,- Džefrijs ar roku pavilka mani aiz sevis, taču es pakāpu soli viņam blakus, jo manī uzvirmoja adrenalīns. –Nerakstītie likumi,- vīrietis man blakus ar naidu balsī teica.

-Un tu viens pats domā aizsargāties no manis un maniem puišiem?- nepatīkamais vecis sacīja. Mums pretī dažādās pusēs stāvēja pieci bruņoti vīrieši, kas kuru katru brīdi bija gatavi šaut, lai veci paglābtu no mums.

-Mēs neesam vienu,- Džefrijs pārliecināti teica. Ja es nezinātu, ka rūpnīca ir teju tukša, kā iepriekš bija minējis Džefrijs, noticētu vīrieša sacītajam.

-Ah, jā, Odrija Katrīne Makenlija,- viņš ar smīnu pievērsās man un strauji sakustējās, lai nāktu tuvāk. Džefrijs uzreiz notēmēja, taču pretī viņam pastiepās piecu automātu stobri. –Neuztraucies, dārgā,- viņš teica, nākot vēl klāt. Džefrijs pavilka mani aiz sevis.

-Netuvojies viņai,- vīrietis to pateica tik stingri un cieti, ka vecis atkāpās, pacēlis abas rokas.

-Mums ir jānoslēdz darījums,- vecis sacīja.

-Es ar tevi neslēgšu darījumus, kamēr uz mani tēmē pieci tukšpauri,- Džefrijs sacīja, nenolaižot ieroci, joprojām tēmējot uz veci, taču šis nelikās traucēts.

-Mierīgāk ar izteicieniem, dārgais,- vecis mierīgi teica. Man gribējās paņemt un iespert viņam pa kājstarpi.

-Lai viņi pazūd un tad varam aprunāties,- Džefrijs tonis šķita nelokāms.

-Klau, tas jau vairs nebūs godīgi, palikšu pavisam neaizsargāts. Jūs, bandubērni, esat tīrākie izlaideņi,- vecis muldēja. Džefrijs sarkastiski iesmējās. –Mums jānorunā tikšanās. Man negribas laist vējā izrēķināšanos aci pret aci un neizlejot asinis tik ilgi, kamēr bez tā var iztikt.

-Pazūdiet no šejienes!- atvērās vārti un pa tām iznāca daži bruņoti vīrieši, es pasmaidīju, beidzot redzēju labumu, ka viņi visi dzīvo rūpnīcā. Seši sargi sekoja Oskaram, kas nostājās priekšā man un Džefrijam. Nokaltusī zāle bija kā šaha laukums. Kurš nu spers pirmo soli?

-Labi,- vecis atkal pacēla rokas. –Bet šis gājiens nebeigsies labi. Vīri, uguni!- vecis novicināja plaukstu un pazuda aiz saviem pieciem vīriem uz mašīnu. Man likās, ka esmu filmā, kad izdzirdēju vienu būkšķi pēc otra. Nevēlamie viesi bija uzsākuši apšaudi, bet es pat nespēju izjust bailes. Džefrija vadīta es centos skriet prom, taču viss bija kā sapnī, kad bēgt ir neiespējami. Jutu savā sānā kaut ko ieurbjamies, atstājot svelošu sajūtu pēc tam.

-Daudz laimes dzimšanas dienā, Odrij,- sacīju klusi pie sevis. Miglainie šāviņi attālinājās.