Cīņa #376

Cauri plašajam, gaišajam vestibilam ejot, nokļuvām pie kāpnēm. Otrajā stāvā sagaidīja līkumošana pa koridoriem, kad beidzot apstājāmies pie kādām durvīm. Daži kaut kur pa ceļam bija pazuduši.
Aiz durvīm bija vēl viens neliels koridors ar kartona kastēm un trīs ejām uz citām telpām, taču Kristīna, ieķērusies man elkonī, ieveda mani tieši pretī. Telpa bija plaša, sienas klāja tumšs, mīksts materiāls, kas noteikti paredzēts skaņas absorbācijai.
Korijs ķērās pie bungām. Jaunais vīrietis izskatījās daudz brīvāk ar izlaistiem matiem, kas vieglās, dabigās lokās laidās līdz pleciem. Kristīna savāca savus zilos matus stingrā zirgastē un ķērās pētīt papīru kaudzīti, pieri savelkot grumbās.
-Bieži te esi bijusi?- uz viena no nepieslēgtajiem monitoriem apsēdās Marija.
-Nē, bet nezinu, kāpēc. Te ir superīgi!- sacīju, apsēžoties uz krēsla, kas novietots pie melnā flīģeļa. Marija iesmējās un steidzās pie Kristīnas, kas meiteni pēkšņi bija pasaukusi.
-Ko tad te dara vidusskolas saldumiņš?- ar skārdeni rokās man blakus nostājās, šķiet, Maikls, ko biju manījusi skolā. Kalsnā auguma pusis, atspiedies pret flīģeli, mani uzlūkoja, aizliekot aizaugušo matu cirtu aiz auss. Viņa garenā seja likās nedaudz garlaikota.
-Acīmredzot, tur nebija mana īstā vieta,- nedaudz sarkastiski pasmaidīju. Puisis to neuztvēra kā lūgumu likt mani mierā par sarunām ar draugiem.
-Vai tā ir tiesa, ka tu guli ar jauno sporta skolotāju?- viņš vaicāja, paceļot balsi, jo Kristīnas grupa bija sākusi mēģinājumu.
-Tev nešķiet, ka tenko kā viens no mana vecā bara?- iesmējos, iedomājieties, cik amizanti Maikls izskatītos blakus Stefanam.
-Vienkārši ieviešu skaidrību, lai noskaidrotu, kas tev aiz ādas,- viņš vienaldzīgi paraustīja plecus.
-Tici man, tas, kas man ir aiz ādas, nekādi tevi neskar,- piemiedzu ar aci. Puisis vairs neko neatbildēja, bet gan rībināja pirkstus pret flīģeļa lakoto virsmu.
Kristīnas grupa spēlēja kaut ko, ko ikdienā neklausījos, tas bija melodiski, ar basa skaņām, kas izsauca zosādas reakciju, un bungas tam visam pamatā tā vien sauca trakot. Nemaz nemanīju, ka Maikls hedbango, viņa taisnie mati šūpojās līdzi. Kristīnas balss bija neierasti pārveidota, rupja un vecišķa, taču tas nebija atbaidoši. Drīzāk gribējās klausīties vēl un vēl. Aizvēru acis un atgāzu galvu. Man negribējās domāt, tikai un vienīgi baudīt.
Taču tikšanās ar Samantu Driksoni strauji tuvojās. Nelika mieru jautājums, kāpēc viņa, būdama jauna un skaista, satiekas ar manu tēvu, kam visi mati uz galvas ir sirmi?
Brīdī, kad atkal bija pārtraukums, visi izgāja pie studijas ieejas, lai plaušās ievilktu kādu dūmu. Telefons kabatā sāka vibrēt. Zvanītājs bija Džefrijs, lai gan pulkstenis rādīja tikai deviņi vakarā.
-Jā?- pagāju nedaudz nost no čalojošā bariņa.
-Atbrauc uz Pūķi, tev atveda drēbes,- vīrietis teica. Saraucu uzacis.
-Drēbes?
-Jā, tev ir jāatstāj iespaids uz Driksoni. Brauc šurp!- viņš nedaudz tēvišķi uzsauca un nolika klausuli.
-Viss kārtībā?- jautāja Marija, atverot savu ādas jaku.
-Jā, bet man jādodas,- saraucu seju, jo nevēlējos atstāt bariņu.
-Komandantstunda?- Džošua iesmējās. Ar platu smaidu pamāju visiem un aizgriezos, lai dotos uz mašīnu. Pēc dažām minūtēm jau biju klāt Pūķī.
Bārs bija diezgan pilns, pa visu telpu skanēja The Who un cilvēki atpūtās. Aiz letes šodien bija blondīne ar ļoti spilgtu kosmētiku.
Devos uz personāla telpu pagrabstāvā, kur pie datora sēdēja Džefrijs, bet uz dīvāna viens no vietējiem.
-Ceru, ka tevi neiztraucēju,- Džefrijs piecēlās un paņēma kādu lielu maisu, ko pasniedza man. -Endij, vari atstāt mūs divatā?
Vīrietis, Endijs, izgāja laukā, nedaudz iztraucēts no darbošanās telefonā.
-Man šeit pārģērbties?- iepletu acis.
-Es neskatīšos, man jāuzraksta daži e-pasti, droši vari ģērbties,- vīrietis īsti neskatījās uz mani. Grūti bija saprast, vai viņš izliekas, vai tiešām ir tik svarīgs kā uzvedās. It kā viss būtu atkarīgs no viņa un nekas nenotiku bez piekrišanas un klātbūtnes.
Izvilku no maisa melnu, pieguļošu kleitu, melnu žaketi, tumšas zeķubikses, zābakus un pasteļkrāsas lūpukrāsu. Maisā bija arī indigo krāsas samta kastīte, ko atverot ieraudzīju kaklarotu. Tās vērtība man nebija saprotama, taču izskatījās ļoti dārga.
-Vai tiešām man tas ir jāvelk?- šaubīgi vaicāju un tikai tad ievēroju, ka Džefrijam mugurā ir solīds krekls un auduma bikses.
-Jā,- viņš automātiski atbildēja. Ķēros pie ģērbšanās, cīnoties ar zeķubiksēm, tās nedaudz ieplēsu, taču caurums nebūs redzams. Tās arī bija pārāk dārgas, lai saplīstu.
Pagāja labs laiciņš kamēr biju gatava.
-Saņem matus kopā,- Džefrijs nokomandēja.
-Tu esi kaitinošs dažbrīd,- nopurpināju un izņēmu no maisa matadatas, ko iepriekš nebiju redzējusi.
-Daudz labāk!- viņš pagriezās, kad spraudu pēdējo saspraudi matu mezglā. -Esi gatava lielajam iznācienam?
-Nē,- strupi atsaucu, kārtojot kleitu.
-Nu, tad dodamies,- viņš teica un uzlika roku uz mana vidukļa, vedot ārā no Pūķa pagraba.
-----
vai Jūs vēlaties šo stāstu lasīt tālāk?