sveiki! mans pirmais raksts ir klāt, un lūdzu, lasot, iedziļinaties. tur ir ko padomāt. :)
,,Zinu, kas iznāk no tādas dvēseles smilkstēšanas. Tu sāc sacelt dūres pret cilvēkiem, pret skaisto zemi un debesīm, pat pret pašu Dievu. Bet, jo vairāk tu sacel pret visiem tiem savas dūres, jo vairāk tu redzi, ka esi sācis to visu mīlēt vēl trakāk nekā agrāk. Tad tava dvēsele sāk smilkstēt no tādas negantas mīlestības. Tam nekad nav nekāda gala, ne tev pašam kāda miera. Tad tev pamazām sāk izkalst tavas asinis. Tev kalst ārā tavas asinis un pat reizēm naktīs sāp, itkā ar kausētām oglēm pielietas....''
Muzikanta mute apklust uz brīdi atkal, bet viņa pirksti no ērmonikas baltajiem kauliņiem izsviež ārā jaunus smieklus un jaunus vaidus un nopūtas, un jau pēc dažiem mirkļiem tas viss izdziest atkal. Boņs sēž nekustīgi un skatās Dakuļu māju logos.
Lielās Izidora rokas pasniedzas pēc Boņa rokām un saņem tās tik saudzīgi savās siltajās delnās, un pats Izidors skatās Boņā tik sērīgi un mīlīgi reizē, ka Boņam saskrien asaras acīs, un viņš īsti nezina - kapēc.
,,Redzi, Boņ, ja tu būtu, tā pasacīt, govs bērns, tev dzīvē būtu vieglāk - tu gremotu zāli un dotu pienu - un tas viss. Ja tu būtu zirga bērns, arī tad tev būtu vieglāk. Kad tu izaugtu liels, rautu savu saimnieku pa kāzām un nemaz nedomātu, vai tie, kas sēž tavā linejkā, smejas vai raud. Ja tu būtu cūkas bērns, tev pat nevajadzētu paskatīties uz augšu, vai tur spīd saule vai mirdz zvaigznes naktī, vai arī lietus ir pakāris varavīksni pār mežiem un ezeriem. Tu tikai raktu savu saknīti no zemes, un, kad vēder būtu pilns, tu to pakasītu ar kāju un tad apgultos, kur vairāk dubļu un slapjuma..... Tā tas būtu...''
Ar saviem lielajiem pirkstiem pataustījies pa Boņa pieri, Izidors atsāk:
,,Tu redzi, kā ir, kad tu esi cilvēka bērns. Tev jārunājas pašam ar savu sirdi. Citu reizi tā sanāk zviegt kā zirgs, un ko vari tu? Nekā! Tu nevari vis viņu piebāzt ar auzām vai zāli un pateikt: esi tagad paēdusi un klusē... Nekā. Tu nekad nevari zināt, kad tā ir paēdusi un vai tā visā mūžā kādreiz vispār būs paēdusi. Tad tava sirds sāks prātot - vai tevī būtu kaut kas tāds, ar ko tu varētu pabarot citas sirdis? Un atkal tu meklē un tausties, un tikai dzirdi, kā tavas asinis kalst... Tad tu beidzot sāc runāt ar Dievu - vai vismaz tu domā, ka jāparunā ar pašu Dievu par visu ko, ko tu pats nevari ne zināt, ne saprast... Un, kad tu sāc runāt, domā, ka tev būs daudz runājamā un daudz atbilžu. Beidzot tu, cilvēka bērns, stāvi rasainā rītā basām kājām smilšainā ceļa malā un redzi, ka šo atbilžu ir tikai tik vien, cik ar sauli mirdz uz putnu spārniem un ar rasu bērzu galos... To visu redzot, tev ir liela laime un nelaime reizē, tapēc ka tu zini, ka tu esi - cilvēka bērns...''
