Tas viss sākās 2014.gadā.
Es vēl biju jauna un daudz ko dzīvē nesapratu.
Biju iemīlējusies, nežēlīgi.. pirmā mīlestība.. Paties stāsts par mani un manu pirmo mīlestību Lauri. Es zinu, ka arī viņš mani mīlēja, bet tas viss beidzās pirms gada.. cerams..
Pirmais gads kopā, ziedi, skūpsti, romantika - nu gluži kā pasakā. Kaut gan man bija tikai 15 gadi, es jutos pieaugusi un gatava kam nopietnam. Jā, viņš bija pilngadīgs, viņam bija 18 gadi. Tad nu, pēc viņa iniciatīvas tas notika pirmo reizi. Teikšu tā, nekas atcerēšanās vērts, bet man tas bija kas wow. Es biju vienīgā meitene, manā draudzeņu lokā, kura uzdrīkstējās un darija to.. es biju laimīga, ka esmu iekārojama un seksīga.. bet tas bija tikai sākums.
Otrais gads.
Viss sākās nopietnāk, biju jau viņu iepazinusi un zināju visus viņa niķus un stiķus.
Reizēm bija grūti, reizēm raudāju, bet viņš man vienmēr bija blakus, varbūt arī tā bija problēma. Viņa vecāki neprotestēja pret mūsu mīlu, bet mani gan. Biju tika jauna un naiva. Es tiešām ticēju bezizmēra mīlestībai, bet viņi man teica, visi man teica, ka tas labi nebeigsies, bet vai es ieklausijos? Man bija labi un man ar to pietika, uz to mirkli.
Sākām nakšņot viens pie otra, ilgas, negulētas naktis, nu nejau skatoties filmas, bet gan..
Gadrīz vienu rīt, nokavējām skolu, jo bija jāpaspēj apmierināt mīļotais. Jā, tieši tik skarbi tas sāka palikt, katru dienu 2-3 x dienā, es vienkārši vairs nespēju.
Sākās vasara, viņš sāka strādāt, es varēju nedaudz uzelpot, jo netikāmies katru dienu..
Es mācijos 9.klasē, man bija jāgatavojas eksāmeniem, bet viņš man novērsa visu uzmanību, lai arī kā man gāja, skolu es pabeidzu. Viņš mācijās tehnikumā, un cerēja, ka arī es iestāšos turpat, un mācīšos. Jā, pienāca 1.septembris, mēs mācāmies vienā skolā, man pirmais kurss, viņam pēdējais. Mam nepatika, ne skola, ne pedagogi. Sāku domāt par pāriešanu uz citu skolu, piebildīšu, ka arī tālu no mājām. Pagāja pirmā nedēļa, es jau viņam teicu, ka nepatīk un iešu prom, viņš nepiekrita, jo gribēja, lai esam kopā visu laiku. Tomēr pati lēmu un pieteicos citā skolā. Nākošajā dienā saņemu zvanu, ka esmu pieņemta. Metos zvanīt Laurim, viņš nav diez ko priecīgs, tomēr ved mani mājās. Es dzīvoju Tukumā, un viņš kādus 30km no manis.
Paliek pa nakti pie manis, no rīta ceļas un brauc uz skolu. Es arī dodos uz jauno skolu, liels satraukums. Aizeju, mani jau iemet jaunajā kursā, mācos visu dienu. Diezgan jauki, ļoti jauka kursa audzinātāja. Tad devos mājās, zvana Lauris - "Sveika, es drīz būšu pie Tevis. Vai esi jau mājās? Man Tev ir jaunumi!" Es jau sapratu, nekas labs.. aizejot mājās, viņš jau gaida mani pie durvīm, it kā viss ir kārtībā, atbraucis ar ziediem, nu jauki.
Tad viņš sāka runāt- "Zini, es nolēmu vairs nemācīties." Es- "KO? Kāpēc? Kas notiek?"
Lauris- " Es zinu, ka tik pēkšņi, bet es nevaru bez Tevis. Lūdzu saproti mani!" Es nodomāju, viņam bija palicis tikai gads ko mācīties un būtu dabujis labu darbu. Nu neko, kā ir tā ir, es viņam neko neteicu, jo zināju, ka nav jēgas. Pats visu izlemj.
Sāka strādāt, ne jau officiāli, bet gan haltūriņas, nopirka citu mašīnu, viss it kā likās labi, bet tad vienu dienu norunājam, ka nakšņošu pie viņa, drīzāk pavadīsim nedēļas nogali kopā, aizbraucu, tā neko. Viss kā parasti, aizbraucām līdz veikalam, skatījāmies filmas un tad atbrauca viņa vecākā māsa Anna.....
Turpinājums sekos.
