Cerību stars. 22

Atvainojos, ka tik ilgi nerakstīju.

- -

Stāvēju pie vecā veikala un gaidīju Māri. Biju ieradusies pa ātru, tāpēc nācās uzgaidīt.

Pie manis piestāja melns audi markas auto. Matētie logi atvērās un es uzreiz atpazinu viņu. Tieši tādu kā bij iedomājusies. Tumši, ogļu melni mati, brūnas acis un sportisks augums.

- Čau. - Māris sasveicinājās un izkāpjot ārā samīļoja mani. Mani vaigi kļuva sārti, ko īpaši izcēla gaišā āda un gaišie mati.

- Sēdies iekšā. - viņš noteica un atvēra man durvis.

- Tev vispār ir tiesības? - jautāju kad viņš uzsāka braukt.

- Protams, ka nē. - viņš smejot atbildēja un es manāmi sastingu

- Tu ko. Nesen noliku, tāpēc nesatraucies. - viņš ieraugot manas baiļu pilnās acis beidza jokot. Es iesmējos.

- Kur mēs braucam? - iejautājos un iekārtojos ērtāk sēdeklī

- Tas ir noslēpums. - Māris atbildēja.

Mašīnā iestājās kapa klusums. Es atļāvos ieslēgt mūziku, lai aizpildītu mašīnu ar skaņu.

Nemanāmā ātrumā mēs nonācām pie jūras. Nu bet protams.

- Ejam peldēt? - Māris iejautājās

- Man nav peldkostīma - iesmējos un staigāju pa jūras ūdeni, kas vasaras saulē bija sasilis.

- Vajadzēja paņemt. Man ar nav. - viņš noteica. Abi stāvējām līdz ceļiem iebriduši jūrā. Man prātā iešāvās laba doma. Pagrūdu Māri tā, lai viņš iekrīt ūdenī.

Pēc acumirkļa viņš atradās ūdenī un es stāvēju smejoties.

- Sveika cauri netiksi. - viņš iesmējās un piecēlās kājās apskaujot mani.

Caur viņa slapjajām drēbēm jutu puiša muskuļoto augumu. Viņš momentā apgāza mani un mēs iekritām jūrā.

Abi smejoties sļakstījāmies un spēlējāmies kā bērni.

Viscaur slapji iznācām krastā. Smejoties devāmies uz mašīnu.

- Eu, man ienāca prātā viena doma. - izteicos

- Kāda? - Māris mīļi pasmaidīja

- Iedosi man pabraukt? - lūdzoši skatījos uz Māri.

- Labi, tikai prātīgi. - viņš iedeva atslēgas un es aiz priekiem iekliedzos.

Mašīnā apskatiju savu telefonu. Pacmit neatbildētu no Semas. Pazvanīšu vēlāk.

Piedarbināju mašīnu un sāku braukt. Ar katru metru palielināju ātrumu. Jūtu, ka Māris sāk nervozēt un uztraukties.

- Neuztraucies. Es visu kontrulēju. - pasmaidīju.

Man sāka zvanīt telefons. Sema.

- Jā? - atbildēju.

- Es tagad nevaru runāt. Es tev pazvanīšu vēlāk. - noteicu un gaidīju Semas atbildi.

- Uzmanies! - Māris iekliedzās un es savā priekšā ieraudzīju koku, kas mežonīgā ātrumā tuvojās mašīnai.