Cerība(3)4

Viņš pēc mūsu satikšanās vēlējās nākt pie manis, bet es viņu atturēju, aizbildinoties ar to, ka es nespēju pēkšņi visu atsākt tā it kā nekas nebūtu bijis.

Man vajadzēja apdomāties.

Alekss bija viltīgs, viņš zināja un mācēja kā runāt skaisti, prata mani samulsināt kaut vai tikai paskatoties ar savu tiešo acu skatienu.

,,kā un kāpēc tik viegli mani var izsist no sliedēm ? kas viņā tāds ir? man viņu vajadzētu ienīst, nevis mīlēt''

Māja bija klusa. Brālis bija izbraucis izklaidēties ar saviem draugiem un es biju palikusi viena. Gluži viena tomēr nē, ar mani bija domas. Bet lai nebūtu pārāk nomācoši ,ieslēdzu radio. Izdzirdēju dziesmu ,kura aizvilka mani atpakaļ oktobrī, ne tik patīkamās atmiņās.

,,Bija mana 21.dzimšanas diena un nolēmu uzrīkot mazu ballīti ar dažiem saviem draugiem. Principā uzaicināju savus klasesbiedrus no pamatskolas laikiem.

Mazliet alkahols ,smiekli pārpārēm un mūzika - tas bija viss, ko tobrīd vēlējos. Lai būtu labi pavadīts laiks. Man to vajadzēja. Vienam klasesbiedram līdzi bija atnācis puisis. Viņu es nepazinu ,pirmo reizi redzēju .

Naktī jau es biju pamatīgi iekarsusi...visādā ziņā ,un man bija mērķis aizmirst Aleksu. Kaut uz dažām stundām. Es ar to svešo puisi pamazām uzsākām bezsakarīgu sarunu. Es tikai smējos un smējos, vairs nespēju normāli nosēdēt dēļ smieklu lēkmes, klanījos šurpu turpu. Līdz kamēr bezspekā iekritu viņa apskāvienā. Viņš uz mani paskatījās un jautāja.-Čikita,Tev viss labi? -viņa balss bija tik jauka un mīļa. Pasmējos.-Jā,viss ir vislabākajā kārtībā.

Pievēru acis un sajutu, ka viņš mani sāk skūpstīt. Es neiebildu, tā vietā atbildēju ar to pašu.

Nezinu cik ilgi mēs skūpstījāmies, bet kādam ,laikam, jau bija palicis neērti.-Fuj! Tak izbeidziet abi! -un noskanēja smieklu šalts pār lielo istabu, kur atradāmies. Man bija vienalga. Tā bija mana ballīte ,varēju darīt, ko gribu... bet tomēr no puiša atrāvos.

Tajā naktī iedzēru pārāk daudz šņabja, neturējos stabili uz savām kājām. Smējos par neko un iekritu dīvānā. Mūzika bija skaļa un nesapratu, kur visi bija palikuši. Varbūt kādu laiciņu jau biju viena. Sataustīju telefonu.- Joparasitē,-nolamājos,-jau 3:59.

No mūzikas centra skanēja vārdi-,, you're gone and i got to stay high...''-Alekss. Sajutos slikti un sāku šņukstēt.''

Nožēloju, ka ieslēdzu radio.Censties aizmirst Aleksu bija pielīdzināms kā censties aizmirst savu dzīvesvietas adresi - neiespējami abos gadījumos.

Pavēros ārā pa logu. Sapratu, ka jāizvēdina galva.