Klausies, asaras krīt
nu jau rīt vai aizparīt
cerams, ka drīz
ausīs brīnišķīgs rīts
pilns ziediem
un putnu dziesmām līksms.
Tīrs, bez gala mīļš
jauks un sirsnīgs
nevainīgs rīts, tāds
pavisam brīnišķīgs,
pasaku un teiku cienīgs!
Pēc rīta, lai diena ir tīra,
īsta un mīksta,
tauriņu dejām tīta
un upju čalām vīta diena
kas paaudžu paaudzēm
tiks nodot
un par tādu sapņota.
Diena kas smaidīga
tāda kas spētu cilvēku,
bērnu un visu pārējo
sirdīs laimi rast.
Vakars kas atnāktu pēc dienas,
mīlnieku un mīļoto cilvēku
visu to kas mīl,
vakars burvīgs,
krāšņs un romantisks,
tāds kurš spētu visos
jūtas modināt,
labprāt nomodā turēt
un dziedāt.
Nakts pēc vakara brīnišķā
noslēgtu dienu pilnībā,
nakts kas pavadīta divatā,
sapņojot, dziedot vai dejojot,
nakts kas zvaigžņota un silta,
gaiša un ļautu staigāt uz tilta,
tilta kas celta cilvēku sirdīs.
Nakts kas būtu īsa
bet neaizmirstama,
tāda pēc kuras dzīve
būtu savādāka,
pat tiem kam tā ir nīsta,
lai sirdīs visiem ir mīla.
Ja reiz pienāks šāda diena
tad pasaulē noteikti nebūs
cilvēka viena,
nemīlēta un lieka,
pasaule būtu ideāla
un divtik liela
jo visu jūtas kopā
veidotu milzīgas siena
kas tik tālu sniedzas.
Jā kā vēlētos kaut pienāktu šādas dienas,
īstas, nelaistas vienas,
jā gaidu šīs dienas,
nu kaut dienu, kaut vienu,
gaidu šo dienu
un ticu, ka pienāks tā,
vismaz viena patiesā
