Sveiki! 
Tātad, kā jau nelielu laiciņu atpakaļ teicu, esmu klāt ar savu dzejoļu paciņu! 
Ceru, ka izbaudīsiet! :) Dzejoļi ir senāki un jaunāki, tā kā īsti nezinu kad tie tapa. 
Lai juams jauks šis vakars! 
***
Vai zini? Man patīk tā klusi, klusi,
Uzrāpties koka zarā un apgulties.
Man patīk vērot, kā mākoņi mulsi un lēni,
Paslīd man garām tik viegli un maigi.
Man patīk apsēsties pļavā, koku ēnā,
Un vērot kā vējš dancina savvaļas puķes.
Tas noliec tās pa labi, pa kreisi,
Apgriež uz riņķi un nogulda uz leju.
Man patīk tā klusi un maigi,
Pielavīties pie tevis un apskaut tevi.
Man patīk tā lēni un viegli,
Doties cauri parkam vakaros.
It sevišķi rudenī, kad sausās lapas tik jauki čab.
Man patīk tā klusi jo klusi,
Bradāt caur sniega kupenām.
Man patīk tā skaņa, kad sniegpārslu kauliņi lūst,
Un vēl neaizsalis avotiņš klusītēm plūst.
Man patīk cik viegli un trausli,
Ir sārtie ceriņi pavasarī,
Kad tos apskalo jauks pavasara lietutiņš.
Man patīk kā migla
Ietin mani bālā mētelītī,
Un spēlē visādas dīvainas spēles.
Visbeidzot, man patīk kā saules stari
Mani no rītiem apskauj un samīļo,
Tā cieši, bet maigi, mīļī, sirsnīgi...
***
Šīs sienas, kas ieskauj tevi,
Liek man domāt, kas notika,
Kāpēc tu pazudi...
Kur palika gaisma,
Kas nozaga tavu sauli,
Kurš atvilka mākoņus...
Tik tuvu tev, beidzot...
Bet joprojām,
Attālums šķiet bezgalīgs...
Tavi sirdspuksti,
Kā klauvējieni pie
Aizvērtām durvīm.
Es cenšos darītvisu,
Lai liktu tev smieties
Un smaidīt,
Visu, lai liktu tevi mani
Atkal gaidīt.
Viens nepareizs solis
Un tu atkal esi tālu prom.
Tavi sirdspuksti,
Vēl klusāki nekā jebkad...
Kāds savāca mākoņus
Un atvilka vētru,
Bet es joprojām ceru,
Ka pēc vētras,
Atkal nāks saule.
***
Vakars tik kluss, mierīgs.
Manos acu plakstiņos
Nosēžas migla.
Vakars tik silts,
Tas nav oktobris,
Tas nevar būt rudens.
Vakars tik kluss, mierīgs.
Manos acu plakstiņos
Nosēžas laternu gaisma.
Vakars tik tumšs,
Tās varētu būt zvaigznes,
Kas dedzina man acis.
Vakars tik savāds, neierasts.
Upe man kaut kur netālu
Garām skrien.
Dzīves upe?
Likteņupe...
Dievs vien tādus brīnumus zina.
Reiz... (Mīļajam Edvardam piemiņā par aizvadīto ziemu.)
Sniegs klusi nosēdās pļavās.
Aizmana loga rūts,
Mēs klusi dejojām.
Es iemīlēju tevi ziemā,
Kad sniegpārslas krita...
Es satiku tevi.
Tavas lūpas sārtas kā rozes,
Tavas acis pelēkas kā pelni.
Tu esi viss, kas man nepieciešams.
Ikreiz, kad tu smiejies,
Lūdzu, ļauj man dziedāt tev līdzi.
Vai paliksi pie manis līdz pavasarim?
Varbūt izdosies izdzīvot vasaru,
Izkust rudenī,
Un atkal iemīlēties ziemā.
Es iemīlēju tevi ziemā...
Lai cik tuvu tu man esi,
Es vēlos, lai tu zini,
Kamēr vien es dzirdu
Tavus klusos sirdspukstus,
Laikam nav nozīmes.
Pilsēta tik auksta,
Mēness tik spožs.
Jau atkal, es iemīlēju tevi ziemā.
Vai ļausi man vēl šo vienu deju?
Šoreiz - ar sārtiem vaigiem,
Mirdzošām acīm,
Un atvērtu sirdi.
Es iemīlēju tevi ziemā,
Kad reiz uz ielas dejojām,
Kā sniegpārslas virpulī.
Mūsu sirdis sildīja gaisu,
Un pasaule šķita kā liela pasaka,
Tikai šoreiz - tu nebiji princis,
Bet mums jorpojām piederēja
Laimīgas beigas...
***
Mēs griežamies dejā,
Kā tavā dzejā.
Mūzika sit taktī
Iezīmējot mūs naktī.
Mēs dejojam ar kājām basām,
Notis no taktīm lasām.
Debesīs spoži zvaigznes mirdz,
Priekā tik ātri sitas man sirds.
Tās zvaigznes, kas krīt,
Mēs dejojam vēl rīt.
Tālumā atskan bass,
Nāk bundzinieks mazs.
Tas sauli klusiņām sedz
Un zvaigznes debesīs dedz.
Tā mūzika atskan pļavās,
Tā atskan arī taajās gravās.
Es vēlos šo deju vienu,
Dejot vēl nākošo dienu.
Ceru, ka jums patika! 
Un jā, varbūt jums šiet muļķīgi tas, ka zem katra dzejoļa parakstīju savu vārdu, bet mans draugs domāja, ka tā būšot interesantāk. 
Tiem, kuri vēl nav lasījuši: http://www.spoki.lv/literatura/Iemileties-vina-Ievads-/486475">http://www.spoki.lv/literatura/Iemileties-vina-Ievads-/486475
Iepriekšējais dzejolis: http://www.spoki.lv/literatura/-Lidzi-Tev/511187
