Iepriekšējā daļa http://spoki.tvnet.lv/literatura/Censties-smaidit-sapes-2/715314
Tad tāpēc visas nāves ir bijušas tik mistiskas. Drošvien tādēļ, ka tie, kas viņus nogalināja, bija labi draugi vai paziņas!
Neļāvos panikai, un skrēju klusām uz Emīlijas istabu. Tajā ienesos kā virpulis un modināju augšā Emīliju.
“Mamm, ļauj vēl gulēt.”viņa miegaini noteica, un miga jau ciet, bet es viņu sapurināju.
“Mēs brauksim ciemos pie tava vectēva Arņa, tādēļ celies.”iečukstēju viņai ausī, un pieliecos zemē lai paņemtu maisu, un tad devos pie skapja.
Man bija jāizdomā, kur lai brauc. Laikam jau sen vajadzēja nopirkt kaut kur ārzemēs zemes gabalu, lai ir kur aizmukt, kad ir vajadzīgs! Bet tā neesmu es, ja to visu izdarītu ātri, vismaz jāpriecājas, ka man ir nauda!
No skapja izliku ārā puķainas īzbikses, un dzeltenu T kreklu, Tad to visu nosviedu Emīlijai blakus, kas jau bija apsēdusies uz gultas malas un staipījās.
Tad es vēl no skapja izvilku pāris bikses un kreklus, un tos iesviedu maisiņā, kurš mētājās man blakus. Ielīzdama dziļāk skapī paņēmu apakšveļu viņai, un ieliku maisiņā, laikam jau vairāk neko viņai nevajadzēs.
“Mammuu, tētis arī mums līdzi brauks?”Emīlija ievaicājās vilgdama virsū drēbes, ko biju viņai nosviedusi.
“Jā, tikai viņš brauks ar savu mašīnu! Ja tu ātrāk saģērbsies, tad mēs viņu pārsteigsim tur, jo būsim pirmās pie vectēva!”iesaucos, cerēdama, ka vairāk jautājumus viņa neprasīs.
Tagad man vien atlika paķert sev pāris drēbes, un tad vēl mašīnas atslēgas, un vismaz tagad doties pie tēva, kas vismaz kaut ko man varētu palīdzēt izdomāt!
“Esmu gatava!”Emīlija iesaucās.
Es paņēmu maisiņu, un ar otru roku satvēru Emīliju un devos uz savu istabu.
“Tu esi gatava?”Egils nokliedza, un es sapratu, ka man laika nebūs, lai sameklētu vēl savas drēbes.
Atstājusi Emīliju koridori, aizskrēju līdz guļamistabai, lai paķertu somu, kur bija viss vajadzīgais.
Ieskrējusi istabā ātri paķēru somu un vēl pēdējo skatu uzmetu savai guļamistabai, kuru es dalīju ar slepkavu, kas jebkurā brīdī varēja mani un savu bērnu nogalināt!
Tad taisnā solī devos pie Emīlijas. Ieraudzīdama mani viņa pasmaidīja, un jau gribēja iesaukties, bet es pieskrēju klāt, un pieliku roku pie mutes, un nočukstēju, lai viņa vismaz šo reiz uzvedās klusu.
Cerēdama, ka viņa klausīs mani, es satvēru viņas roku un devos raitā solī ārā pa durvīm. Viņa mazliet iepīkstējās par to, ka es eju par ātru, bet tas bija vien tik kluss čuksts.
Kad biju nonākusi līdz ārdurvīm, es satvēru Emīliju stingrāk, un sāku skriet uz mašīnas pusi.
“Kur jūs skrienat?”izdzirdēju aizmugures Egila kliedzienu, un sāku vēl sparīgāk skriet.
