http://spoki.tvnet.lv/literatura/Celsijas-smaids-38/781132 http://spoki.tvnet.lv/literatura/Celsijas-smaids-38/781132
Čelsijas smaids /39/0
Zālē iestājās totāls klusums. Naels bija visa epicentrā, bet es.. es nespēju pateikt, ne vārda. Vien tad, kad vīrietis spēra soli uz priekšu policistu virzienā, es satvēru viņa roku.
-Nē,- es iekliedzos un jutu asaras kāpjam acīs,- Nedari to..- es klusi lūdzu. Naels vien iešķībi pasmaidīja un atlaida manu roku,- Neej viņiem līdzi..
-Tas ir jādara,- sarunā iesaistījās policists,- Lūdzu, nāciet mums līdzi.
-Nē!- es norūcos un jutu, kā Migels un Toms satver manas rokas,- Laidiet mani!
-Viss būs labi,- Naels apsolīja un pasmaidīja, taču smaids neatspoguļojās viņam acīs. Sajutusi sakāves rūgto garšu mutē, es noslīgu uz ceļiem blakus abiem puišiem, kuri mani turēja. Policisti devās prom ar Naelu, un Rihards viltīgi pasmaidīja.
-Tu kropli,- es norūcos, cenzdamās izrauties no tvēriena,- Tu viņu provocēji..
-Kundze, lūdzu nomierinieties,- policists rupji attrauca un aizvēra durvis. četrotne bija prom, un es kā suns iesmilkstējos un truli skatījos uz aizvērtajām durvīm. Asaras ritēja pāri vaigiem, un man nebija ne jausmas, kā turpināt darbu. Steisija noliecās man pretim un mani samīļoja.
-Tas nebija godīgi..- es noteicu un noslaucīju asaras, tikko manas rokas bija brīvas. Neviens no desmit cilvēkiem, kas bija palikuši zālē, nebilda ne vārda. Saņēmu sevi rokās un piecēlos kājās, un uzlūkoju apkārtējos,- Pusstundu man vajag pārtraukumu,- es klusi sacīju un devos uz mazo virtuvīti ieliet sev ūdeni. Sirds sitās kā negudra, un asaras turpināja ritēt. Atspiedos pret leti, malkojot auksto ūdeni, un centos nomierināties. Naels mani aizstāvēja..
-Tev zvana,- Toms atnesa manu telefonu, kas uzstājīgi zvanīja. Pateicos viņam un pieliku klausuli pie auss. Smalkjūtīgi, puisis izgāja no virtuves, ļaujot man parunāt vienatnē. Aizvēru durvis un dziļi ieelpoju.
-Es nupat dzirdēju par notikušo, mediji jau ir pilni ar ziņām,- Niks sacīja un es pieliku priekšā mutei plaukstu,- Es jau dodos ceļā. Vienojos ar Aleksandru, ka mēs Naelu izpestīsim. Galu galā, mūsu rīcībā ir visi labākie Ņujorkas advokāti un prokurori. Rihards samaksās par notikušo.
-Nik, tā ir mana darīšana. Es pati gribu viņu iznīcināt.-
-Mēs esam tava ģimene un tev palīdzēsim. Turies.- Niks novēlēja,- Man ir sākusies iekāpšana. Pēc četrpadsmit stundām būšu pie tevis. Es jau sazinājos ar Valēriju, viņa palīdzēs. Šādās lietās viņa ir eksperte.
-Paldies, Nik,- es pateicos un atvienoju sarunu. Zem auksta ūdens noskaloju seju, saviebdamās no sāpēm un mokpilni pasmaidīju. Manā pusē bija visi. Viņi saprata. Un Rihards samaksās par notikušo. Es likšu viņam ciest.
Izdzēru vēl vienu glāzi ūdens un devos atpakaļ pie pārējiem.- Sāksim,- es noteicu un paņēmu rokās biznesa plānu.- Daniela, tu pirmā,- es sacīju un apsēdos pie lielā spoguļa.
---
Aizturēšanas telpā es nonācu cik ātri vien bija iespējams. Pie ieejas man tika atņemts telefons un atslēgas, līdz biju pilnībā atbruņota no visa, kas man piederēja. Policista vadībā devos uz priekšu pa spilgto gaiteni, kur smaržoja pēc puves un hlora. Beidzot es tiku ievesta telpā, kura bija sadalīta divās daļās, ko nošķīra stikla siena, kur abās pusēs bija krēsli un galds. Vienīgais veids, kā varēja sazināties ar otru pusi, bija caur stiklā iemontēto klausuli.
-Sēžaties. Apsūdzētais tūdaļ nāks,- apsargs sacīja, pievezdams mani pie krēsla. Bažīgi knibināju nagus, juzdama, ka it visi, to starp policijas suņi, skatījās uz mani. Iespējams man bija paranoja. Iespējams, man bija vienalga. Uz nervu pamata, situ kāju pret zemi un stingri vēroju durvis aiz stikla, kuras grasījās atvērties. Katra sekunde šķita velkamies kā mūžība.
Beidzot es viņu pamanīju un pielēcu kājās, nespēdama valdīt emocijas.- Sēdēt mierā,- apsargs uzrēja un es savilku pirkstus dūrē, negribīgi apsēzdamās. Žēl, ka mani apsargi palika ārā, varētu pateikt, lai izrotā šim idiotam seju.
Naels tajā visā neiederējās. Viņš joprojām smaidīja un nemaz nešķita izbiedēts. Vienlaikus mēs paņēmām rokās klausules.- Tu izskaties šausmīgi,- viņš sacīja. Pieliku roku pie stikla un viņš atkārtoja manu darbību tā, ka, ja nebūtu stikla, mūsu plaukstas saskartos.
-Kāpēc tu to izdarīji?- drebošā balsī vaicāju un nenovērsu skatienu no mīļotā, tāpat kā viņš no manis.
-Jo es esmu tevī iemīlējies.- viņš godīgi atteica. Šķita, ka, to dzirdot, mana sirds izlaida pukstu.- Apsoli man vienu..
-Es tevi dabūšu ārā.-
-Ne jau par to es runāju.-
-Es sargāšu sevi.- es samelojos. tas bija tik pretīgi salkani un banāli, bet es zināju, ka tas ir tas, ko parasti lūdz. Lai cik absurdi tas nebūtu.
-Sagrauj viņus modes nedēļā. Man ir jāiet.- viņš sacīja un nolika klausuli.
-Pagaidi, neej,- es sacīju un uzliku rokas uz stikla, vēlēdamās viņam pieskarties, taču apsargi mani atrāva un ar varu aizvilka prom.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Celsijas-smaids-40-Bonusnodala/781253