Čelsijas smaids /23/0

Džeiks nomira tieši Ziemassvētku vakarā. Es par to uzzināju, kad man piezvanīja Diāna, Džeika meita,, kura kopā ar brāli bijusi ar tēvu līdz pēdējam mirklim. Tovakar es sēdēju savā Milānas dzīvoklī, apstrādājot bildes un veidojot dizainus bērnu radītajai līnijai, un priecājos, ka Naels bija palicis ar mani. Ja es būtu viena, es visticamākais neizturētu tās sajūtas, taču ar viņu bija vieglāk. Abi kopā, mēs sēdējām pie mana portatīvā datora un caurskatījām bildes un video ar Džeiku, dzīvoklī bija absolūta tumsa, un fonā es atskaņoju dziesmas, kas Džeikam bija patikušas. Pēc tam mēs devāmies gulēt, jo apzinājāmies, ka ar rītdienu sāksies vislielākie darbi. Es Naelam biju neizsakāmi pateicīga par to, ka viņš bija man blakus, un naktīs turēja mani. Tajā pirmajā naktī es briesmīgi murgoju, un viņš mani modināja augšā un ilgi mierināja. Naels bija kļuvis man par labāko draugu un sargu. Un es pat nezināju, kā viņam par to pateikties.

Kad no rīta pamodos, uzreiz paņēmu datoru un sāku strādāt. Izsūtīju visiem paziņojumus par bērēm, un pasūtīju bēru apģērbu. Tas aizņēma zināmu laiku, kamēr noorganizēju visas ar bērēm saistītās nianses, paralēli sarunājot visu ar Diānu un Koriju. Kad tas bija izdarīts, nejutos labāk, pat tad, kad Naels atnesa man, mums, brokastis.

-Jau strādā?- viņš apvaicājās un pasniedza man paplāti. Pateicos viņam un sāku ēst augļu salātus, ko vīrietis bija sagatavojis. Kad sniedzu apstiprinošu atbildi, viņš pamāja,- Varbūt ir kāds veids, kā varu tev palīdzēt?

-Nav gan,- domīgi noteicu,- Vismaz līnija izskatās daudzsološa. Mazie tiešām ielikuši visu sirdi un dvēseli zīmējumos.- apmierināti sacīju un pasniedzu viņam datoru,- Kā tev šķiet?

Brīdi papētījis skices, viņš izskatījās patīkami pārsteigts,- Tās ir lieliskas.- viņš sacīja un bažīgi uzlūkoja mani,- Kā veicas ar bēru organizēšanu?

-Nu...- es nožāvājos,- Ar visu ir tikts galā. Pasūtīju sev drēbes, noorganizēju mācītāju un dziedātāju ar orķestri, bet Diāna pateicās sagādāt ēdienus, bet Korijs, parūpēties par ziediem un izkārtojumu, kā jau dizainers..

-Džeiks ar tevi lepotos..- Naels sacīja un es aizvēru acis, jūtot asaras drebam aiz skropstām,- Viņš tevi ļoti mīlēja un cienīja,- viņš mani mierināja. Atspiedu galvu viņam pret plecu un noslaucīju asaras, no kurām vairs nekautrējos.- Vai man piezvanīt Aleksandrai?

-Nevajag,- es nošņaukājos. Bija reizes, kad manas lēkmes Naelu no tiesas izbiedēja, tad nācās zvanīt Aleksai, kura ieradās ar savu ārsti un man palīdzēja. Arī Aleksandra šķita pavisam ne savā ādā.- Es tikai saskumu par to, ka.. viņa vairs nav..-

-Es saprotu,- Naels klusi sacīja un aplika man roku apkārt,- Tu esi malacis, Čelsija.

-Es baidos iet uz to testamentu..- es atzinos. Iepriekš es nebiju ne vārda minējusi par to, ka esmu viena no testamentā minētajām personām.- Es nespēšu samierināties ar to, ka viņš ir prom.. Nael.. es nespēšu..-

-Tu spēsi,- Naels mani mierināja,- Klau, tu nedrīksti viņu norakt. Džakomo turpinās dzīvot, kamēr viņa tēls nepametīs mūsu atmiņas un sirdis. Kamēr esam mēs, kas viņu ir satikuši, strādājuši un mīlējuši viņu, tikmēr Džakomo nekad nepazudīs. Viņš aizvien dzīvo mūsos.- Naela vārdi mani patiešām aizkustināja.- Mēs turam mūsu mīļos sirdīs, kur ir viņu vieta.

-Es nesaprotu, kā tu spēj mani paciest,- es noteicu un Naels iespurdzās.- Es esmu nervu kamols un piespriežu tev sēdēt sev blakus kā tādai auklītei. Piedod man.

-Tev nav par ko atvainoties, tu esi tikai cilvēks, Čels. Pašlaik tev ir vajadzīgs draugs, kāds, kas spēs tevi saturēt kopā. Atceries, tu teici, ka lai neatlaižu tavu roku?- viņš atgādināja un es pamāju ar galvu. Viņš atkal saņēma manu roku,- Es negrasos to atlaist.- viņš pasmaidīja,- Pat tad, ja nebūšu blakus..

Ak nē.. – Kā?- es nočiepstēju. Es nespēju vairs iedomāties, kā būs, kad Naela te nebūs.. Es tik ļoti biju pie viņa pieradusi, ka viņš bija kā mans morfijs pret sāpēm. Taču varbūt tā bija labāk. Man tomēr jātiek galā ar saviem dēmoniem pašai.

-Man ir jādodas uz Ņujorku,- viņš sacīja,- Tur kāda jauna aģentūra esot izteikusi interesi par mani.. Jābrauc paskatīties. Pēc tam man tur ir modes nedēļa, kastingi un viss tas... piedod..

-Neatvainojies man,- šoreiz es mierināju viņu,- Tas ir darbs. Nesatraucies. Gan jau mēs vēl sastrādāsimies. Kad tu dodies uz Ņujorku?

-Rīt,- viņš domīgi noteica,- Kaut kad drīz man atsūtīs biļetes, tad jau būs jādodas.

-Tad jau laiks vēl mazliet ir,- es minēju un paņēmu datoru,- Sēdies man blakus. Vēlos dzirdēt tavu viedokli,-

-Kāzas? Tā ir vienmēr aktuāla ideja,- Naels, lasot konceptu, sacīja,- Tikai tev jāatrod tam oriģināla pieeja.

-Šogad topā ir krāsainas kāzas. Līgavas vairs nav konservatīvas, tāpēc izvēlas kaut ko.. ekstravagantāku. Piemēram, šo,- es sacīju un parādīju viņam savu kleitas skici,- Pēc stila, varētu būt rokoko laikmets. Taču es mazliet to uzlaboju..

-Kāpēc tā melnā strīpa?- kā jau vīrietis, Naels nesaprata. Toties es lepojos ar savu skici. Kleitā bija daudz mežģīņu un pērlīšu, kas to padarīja līdzīgu dārgakmenim, taču pāri it visam augumam stiepās melna satīna lenta, kas uz pareizā auguma izceltu visus nepieciešamos apaļumus.

-Dzīvē nekad viss nav balts un perfekts,- es atteicu un atvēru vaļā citu skices failu. Šoreiz tā bija vienkārša “nāriņas” kleita ar spīgulīšiem uz krūtīm un volāniem svārku daļā. Kleitu es vēlējos tieši smaragda krāsā, jo zināju, ka sievietei, kurai ir zaļas acis, šī kleita ideāli to akcentēs.- Šī gan ir tādiem pasakainākiem notikumiem,-

-Nu nezinu vai, šī mani sevišķi nesaista,- Naels sacīja,- Tai kaut kā trūkst. Manuprāt, tai trūkst personības.

Es iespurdzos un uzmetu viņam vaicājošu skatienu,- Personības?

-Jā, tā tagad ir tāda.. universālveikala standarts,- viņš domīgi noteica.- Lūk, ja tu izdarītu kaut ko tādu, ko izdarīja Sinna “Bada Spēlēs” ar Katnisas kleitu...*

-Hola, hola, čomiņ,- es izsaucos,- Tu tagad domā, ka es spēšu reāli uztaisīt kaut ko, ko izdarījis fiktīvs varonis?- es viņam pieklauvēju pie pieres,- Būtu jau labi, ja man reāli būtu tādas spējas.

-Un tomēr tai kaut kas trūkst,- Naels palika pie sava. Jau grasījos viņam pateikt ko dzēlīgu, kad viņam iezvanījās telefons, un vīrietis aizgāja pa to parunāt. Tikmēr domīgi vēros ekrānā un domāju, kas gan kleitai trūkst.. Es speciāli nevēlējos tai plīvuru, tāpēc tas atkrita. Pret gaismu, kleitiņai būtu jāmirgo, jo korsetē būtu iestrādāti fliterīši. Tad kas trūka? Varbūt krāsa”?

-Man jādodas,- Naels sacīja, atgriezies istabā. Apskāvu viņu uz atvadām un domīgi vēros ekrānā,- Tai kleitai pietrūkst jostas,- viņš ieteicās un, paņēmis koferus, devās prom.

-Paldies,- es nosaucos un nobolīju acis. Jostas.. kam tai kleitai jostu? Pārliecinājusies, ka viņš vairs nav te, piezīmēju klāt jostu un patiešām izskatījās daudz labāk. Jostiņa piešķīra kleitai aprises un apjomu, kā arī formu. Kad tas bija paveikts, izslēdzu datoru un devos uz skapi saģērbties. Man nemaz vairs nepietrūka Londonas sniega, un es priecājos par iespēju uzvilkt baltu, linu kleitiņu, iešļūcenītes un salmu platmali. Matos iepūtu mazliet sālsūdens un uzklāju uz lūpām spīdumu. Jau grasījos salikt pludmales somu, kad dzirdēju, cik uzmācīgi man zvana telefons. Protams, tā bija Aleksandra.

-Labrīt,- viņa galanti sasveicinājās,- Kādi tev šodien ir plāni?

-Labrīt, Aleksandra,- es atņēmu sveicienu,- Pašlaik grasos doties uz pludmali iesauļoties un nopeldēties. Pēc tam man ir jāsatiekas ar pārstāvi no “GQ” sakarā ar Japānas lietu, kam sekos mana saruna ar šuvējiem par jaunajiem projektiem. Pēc tam es došos ekskursijā pa vīna laukiem, ko tu man uzdāvināji pirms pusotra mēneša. Tāpēc man šodien ir ļoti aizņemta diena.-

-Skaidrs. Biju domājusi, ka tu varēsi man aizvietot modeli, kura sastiepusi potīti,- Aleksandra pateica,- Labi, lai veicas. Kā citādāk? Kā norit Džakomo bēru sagatavošanās process?

-Viss notiek,- es apstiprināju,- Man tagad jāiet. Vēlos padomāt vienatnē pie jūras.

-Jauku dienu,- Aleksa novēlēja un nolika klausuli. Atsāku sakārtot pludmales somu un pārmaiņas pēc nolēmu paņemt līdzi grāmatu, ko palasīt.  Nespēju pat noticēt, ka vienā pasaules galā bija Ziema, taču man te bija vasara, un es varēju sauļoties un peldēties. Kaut kur svinēja Ziemassvētkus, kamēr es varēju gozēties saulītē un dzert ledus tēju. Šī bija brīnumaina pasaule, un es sāku to iemīlēt vēl vairāk.

Varbūt atvaļinājums nav nemaz tik slikta doma.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Celsijas-smaids-24/780442