Sveiki! Piedodiet kad tik ilgi nebiju :) man bija jāsaprot savs dators jaunais :)
Ceļš uz laimi
***
Es pamodos savā gultā. Man bija piepampušas acis, un sāpēja galva.
Pēkšņi kāds pieklauvēja pie durvīm. –Mana princese jau augšā? –
-Tēti! Kur tu biji? –es apķēros ap kaklu tētim.
-Aizkavējos darbā, izlādējās telefons, ak tu tak esi mana mazā briesmonīte, pārraudājusies ar piepampušām acīm, -tētis smējās. Mans tētis strādā par ārstu.
-Kur mamma? –es jautāju.
-Mamma darbā, bet man ir brīvdiena! –tētuks atbildēja.
-Jēēē man ar! Aiziesim uz karuseļiem ar Mārtiņu un Patrīciju? Lūūūdzūuū! –es lūdzos un skatījos ar suņa acīm.
-Kā mana princese Lāsma saka! –tētis iesmējās. –Bet nu paēd, es uzcepu pankūkas! –
-Labi, bet kā es te nokļuvu, es biju Patas mājā? –es biju neizpratnē.
-Mārtiņs tevi atnesa kā līgavu, bet Patrīcija nesa tavas mantas, -tētis paskaidroja.
-Es negribu ēst, -es noburkšķēju.
-Labi es nesu prom! –tētis teica.
-Nē varbūt nedaudz! –es sāku smieties, jo man nedaudz ir viss šķīvis. Tētis pakratīja galvu un izgāja. Es sāku ēst, un tiešām pēc desmit minūtēm viss, bija pa tīro.
Man iezvanijās telefons. –Jā? –
-Čau! Ko dari šodien? – zvanītāja, bija Patrīcija.
-Eju ar tevi, Mārtiņu un tēti uz karuseļiem! –es iesmējos.
-Nu labi sauļ, kad esi gatava pazvani un es iešu jums pretī, -Pata pateica un nolika klausuli. Es pazvaniju Mārtiņam, un sarunājām, ka viņs pēc pusstundas būs pie manis. Es aizgāju uz vannas iztabu un sakopos. Drīz nonācu pie skapja, kur es rakājos un brīnumaini, atradu savu tirkīzzilo kleitiņu virs ceļa ar melno jostiņu. Uzvilku, izķemmēju savu putna ligzdu, uzliku lūpu spīdumu un uzkrāsoju skropstu tušu, bez nekādām ēnām un acu zīmuļiem, vienkāršo un eleganti. Drīz atradu arī melnās laiviņas. Pēkšņi atcerējos, ka šo kleitu vēlējos vilkt uz savi dzimenīti, kas ir pēc nedēļas. Nu nekas.
-Tēt esmu gatava, jāpagaida tikai Mārtiņš! –saucu tētim no savas istabas. Pazvanīju Patai un viss notikās. Pēc neilga laika atnāca arī Mārtiņš. Kad viņš ienāca pa durvīm es no prieka gribēju pārsprāgt.
