Mans ceļojums uz īstenību sākās šeit, šajā vietā, kur neviena vairs nebija, kur pirms tam izmisums cīnījās ar neizbēgamo, kur meli neveiksmīgi centās uzvarēt patiesību... un tad es attapos.. šeit šajā laukā.
Ceļš uz apziņu0
18
1
Brāzmainie ziemeļu viesuļi gar manām ausīm šņāc un izgaist bezgalīgajā realitātē... tāpat kā mans apjukums un naivums reiz izgaisa, paceļot šo zobenu, aptraipītu ar sārtajām svēto vīru asinīm un aplipušu ar melnajām grēcinieku smiltīm.
Šīs tumšās jātnieka bruņas ar manu miesu ir saaugušas un kļuvušas par vienotu fizisku veselumu, kas smacē manas nosūbējušās plaušas un dedzina manu novārdzināto, bet neatkarīgo prātu. Es palūkojos uz netīro zobenu; tas simbolizē kāri pēc varas un naida. Ar šo metāla gabalu tika veikts tik daudz posta, to varētu aptvert, bet secinājums mūsu cilvēciskajam prātam būtu pārāk šausminošs.
Kas gan tika sasniegts, kas gan tika gūts, uzšķērdot miesas, dedzinot tās... No kosmiskā skata mēs visi esam vienādi, vien dabas spēkiem ir tiesības stāvēt visaugstāk. Kāre pēc dabiskā zelta lika viņu smadzenēm šķīst skābajā lietū, bet viņu prātiem kļūt plāniem un zudušiem aizmirstības mežos un purvos.
Ļaundabīgās sēnes pēc zelta lietus auga un auga, un izpletās.. un beigās tika izēstas un pamestas pūstot.
Reklāma
s paceļu savu skatu uz bangojošo jūru, tā auksta un nepielūdzama saldē manu elpu. Tā brīva un mežonīga svaidās pret krastu un it kā sabijusies atkāpjās prom. Vai dzirdi? Vai jūti šo brīvības kaucienu, atbalsojamies kaut kur tālu jo tālu ūdeņu apkaimēs?
Šis ir tas zelts, kas ir tiesīgs būt saukts par īstu pasaules dārgumu. Tas ir tas, kas nav jāveido, bet ko var iegūt ikviens: nabags un bagāts...... bet netīk man iedalīt būtnes šajās iedomu kārtās, jo kas gan ir īstens ubags - tas kas nespējis iegūt kaut kādu materiālo nieku, vai tas, kas nav spējis iegūt garīgo vērtību?
Kādu brīdi ieniris šajās vētrainajās pārdomās, es iekliedzos skaļi aizmetu zobenu. Tas atsitās pret zemi un kā smilšu bumba sairst, neatstājot nekādas pēdas par tā eksistenci.
Es noplēšu smagnējās bruņas no savas miesas un brīvības dvaša manas plaušas sāk dziedēt. Mani garie, naksnīgā nokrāsā tītie mati plīvo tik brīvi un mežonīgi dabiski. Mans ķermenis asiņo, bet tas man ir nieks. Manu uzmanību vairs nepievērš materiālās lietas, manu prātu jau apvij tumšās dabas dziesmas.
Tev patiks šie raksti
