Tātad beidzot pabeidzu ilgi loloto pirmo nodaļu. Tā kā pirmā ir uzrakstīta tad iespējams pārējās ies ātrāk (labi es zinu ka neies) un nu tad izskatās ka rakstzīmes pietiks... Tad ludzum.
1.nodaļa
Mežs dziedāja – putni vīteroja un liegais vējš ik pa brīdim iegūla koku zaros. Drūmā meitene lēni pastaigājās un likās, viņa gaida kādu. Meiteni nekādi nevarēja nosaukt par lielu skaistuli tomēr viņai piemita savdabīgs šarms. Tumši rudie mati bija savīti smagā mezglā uz kakla, meitene nebija pārāk gara tomēr viņai piestāvēja savs augums.
Pēkšņi atskanēja klusi soļi, viņa pagriezās un ieraudzīja atlētisku, gara auguma vīrieti ar tumšiem matiem.
- Cecīlija! Kāds patīkams pārsteigums! – vīrietis tēlotā izbrīnā noelsās.
Meitene izbolīja acis un novaibstījās.
- Tu jau nu pavisam skaidri zināji ka es šeit būšu. Bruno beigsim šo muļķīgo izlikšanos! Mēs abi skaidri zinām kāpēc es šeit…
Par Bruno nosauktais neļāva Cecīlijai pabeigt, bet metās straujā uzbrukumā. Meitene to vien, likās, bija gaidījusi un veikli satvērusi vīrieti to strauji piespieda zemei.
- Dārgais Bruno, tu esi vājš tāpēc aiztaupi sev šīs pūles! Neuztraucies šonakt tas nenotiks, es atnācu tikai jūs pabrīdināt – ja jūs nepiebremzēsiet tirdzniecību ar melno vielu mēs iejauksimies un es atgriezīšos, bet tad tu netiksi cauri ar attapšanos uz zemes.
Cecīlija viegli pasmaidīja un atstāja vīrieti guļam uz saules sasildītās zemes.
***
O’Nīlu dzimta jau trīs paaudzēs tirgoja melno vielu. Tas bija ļoti ienesīgs bizness galu galā melnā viela ir ļoti reta un gandrīz tik pat vērtīga kā nafta. Melno vielu izmanto kā tetovēšanas tinti. Kādreiz to lietoja lai pie dzīvības noturētu kādu gana svarīgu un bagātu cilvēku. Tikai nesen zinātnieki atklāja pilnīgi veselam vai nedaudz ievainotam cilvēkam tā ātri sadziedē brūces un piešķir lielu spēku un asākas maņas kā parasti. Diemžēl viela iedarbojas tikai uz svaigiem ievainojumiem, tā nespēj ārstēt, piemēram, vēzi. Melnā viela sadziedējot atstāj baltas rētas un lielos daudzumos ir toksiska.
Jā, O’Nīlu dzimta bija ļoti ietekmīga un spēcīga, bet Cecīlijas Salivanas tēva Barta Salivana ģimene bija vienīgā kas spēja mēroties spēkā un varenībā ar O’Nīliem. Lai arī Cecīlija bija bagāta tēva vienīgais bērns, turklāt meita, viņa nebija nedz vāja, nedz izlutināta. Meitene jau kopš sešu gadu vecuma tika trenēta vairākās cīņas mākslās, atklāti sekot līdz pat piecpadsmit gadu vecumam meitene tika gatavota ieņemt Barta posteni kad viņš izlems doties pensijā. Pēc piecpadsmit gadu vecuma viņa sāka palīdzēt tēvam darbā un mācījās dažādās skolās.
Barts četrdesmit gadu vecumā bija apprecējis Ketrīnu Bleku kurai bija divdesmit deviņi gadi, viņi ir saderīgs pāris par spīti lielajai vecuma starpībai. Pēc gada piedzima mazā, skaļā un sarkanmatainā meitenīte Cecīlija, kā Barts , tā Cecīlija bija ļoti laimīgi par viņas piedzimšanu. Barts gan nevienam nebija to teicis, bet viņš vienmēr bija vēlējies meitu. Pirmo reizi turot sārto mazulīti rokās viņš sev nozvērējās, ka neļaus Cecīlijai izaugt par vāju un izlutinātu sievieti.
Barts savu zvērestu pildīja godam, Cecīlija auga spēcīga, gudra un attaisnoja visas tēva cerības. Meitene nekad nepievīla arī māti, viņa vienmēr bija gan pieklājīga, gan pacietīga un no mātes mantotais, īpatnējais skaistums darīja savu, Cecīlijai netrūka apbrīnotāju.
Salivaniem piederēja plašs bizness. Barts pārvaldīja zelta raktuves Austrālija, naftas atradnes Teksasā un vairākas laboratorijas kas pētīja melno vielu. Protams tas nebija viss, viņš nodarbojās ar eksporta lietām kas gāja caur ostu. Barts sadarbojās ar politiķiem un citiem miljonāriem kam palīdzēja izsisties uz augšu biznesā. Barts bija izkaisījis savus uzņēmumus pa visiem kontinentiem.
Cecīlija atgriezusies mājās steidzās uz tēva kabinetu. Viņa vienmēr bija pavadījusi vairāk laika ar tēvu, tas nenozīmēja ka viņa nemīlēja savu māti, tas vienkārši bija citādi. Barts kā parasti sēdēja savā kabinetā pie milzīgā galda kas bija nokrauts ar dažādas pakāpes svarīguma dokumentiem, tikai pašā vidū bija izbrīvēta vieta portatīvajam datoram.
- Sveiks tēti! – Cecīlija kā maza meitene iesaucās un skaļi noskūpstīja Bartu uz vaiga.
- Sveika manu meitenīt! – Barta sirdi vienmēr saviļņoja lepnums ikreiz kad viņš paskatījās uz meitu.
Cecīlija ērti iekārtojās vienā no ādas klubkrēsliem kas atradās netālu no tēva galda.
- Es satiku Bruno un nodevu viņam ziņu tēt. Protams viņš vēlējās izkauties, bet, acīmredzot, melnās vielas krava ir aizkavējusies jo es viņu pieveicu vienā mirklī.
Cecīlija it kā starp citu ieteicās. Barts atrāvās no datora un pacēla vienu uzaci.
- Kā tā? Viņš taču arī tāpat ir spēcīgs.
- Nezinu, laikam viņš atlaidis bremzes kādā ballītē, - Cecīlija nosmīkņāja, - Lai kā tur nebūtu, pats viņš neko labi neizskatījās.
- Ak jā, - Barts ieteicās, - Ketrīna rīko pavasara balli. Tev arī ir jāpiedalās! – Cecīlija saviebās – Viņa grib ielūgt arī O’Nīlus, - nu saviebās kā tēvs tā meita.
O’Nīli un Salivani vienmēr bija ielūguši vieni otrus uz viesībām. Šī laipnība bija tikai tukša izlikšanās lai prese lieki neuzmāktos ar jautājumiem kāpēc divas varenās dzimtas neieredz viena otru. Īstenībā iemesls bija diezgan vienkāršs – pirms pāris gadiem Barts bija vienu no uzņēmumiem apvienojis ar O’Nīla biznesu lai paplašinātu štatus. Abas dzimtas akcijas dalīja uz pusēm. O’Nīls savu daļu pārdeva kādai trešajai personai, Barts bija diezgan nikns par šo patvaļību jo bija spiests iztērēt lielu daļu iekrājumu lai atpirktu otru daļu. Barts to nepiedeva un O’Nīlus aicināja tikai pieklājības pēc.
Bartam patika balles kuras rīkoja Ketrīna, galu galā viņam bija lieliska sieva un gudra, spējīga meita. Cecīlijai tīri labi patiktu balles vispār, bet lielākā daļa citu meiteņu nebija ar pārāk plašu redzes loku un godīgi sakot garlaikoja viņu. Ballēs Cecīlija kopā ar puišiem spēlēja pokeru, biljardu un citas spēles kurās vajadzēja kaut nedaudz domāšanas. Lai gan meitene bija pietiekami veca viņa pat nenojauta kā piesaista puišus.
- Un kad ir paredzēta balle? – Cecīlija vienaldzīgi apvaicājās.
- Pēc nedēļas meitiņ, - Barts gribēja lai laimīgas ir abas viņa ģimenes sievietes, - Zini mamma tev ir sagatavojusi jauku kleitu. Varbūt ej to aplūkot?
- Labi, kā teiksi tēt, - Cecīlija piecēlās un devās uz durvīm.
Barts laimīgi pasmaidīja, galu galā viņam bija lieliska sieva, skaista meita un pamatīga bagātība. Lai arī nesen viņš svinēja savu sešdesmito dzimšanas dienu, Barts bija spēcīgs un atlētisks vīrietis. Bartu nemocīja vecuma kaites, viņš visiem par brīnumu izskatījās un jutās lieliski. Arī Ketrīna savos nepilnajos piecdesmit gados bija skaista, sieva un vīrs staroja laimē, mīlestībā un pāri plūstošā veselībā.
Cecīlija devās uz otru mājas galu kurā atradās Ketrīnas darbnīca. Barts un viņa sieva bija pilnīgi pretstati. Viņš garš, spēcīgs, tumšmatains un tumši brūnām acīm, viņa maza auguma, ugunssarkanām citām un zaļām acīm. Ketrīna izcēla Bartu un pati lieliski izskatījās kopā ar vīru. Lai arī Ketrīnai nebija jāstrādā viņa veidoja ienesīgas kolekcijas gan vīriešiem, gan sievietēm. Ketrīna pati apģērba savu ģimeni, viņa veidoja tērpus, pat visvienkāršākos, speciāli paredzēts priekš Barta un Cecīlijas. Ketrīna ļoti mīlēja bērnus, viņa pilsētā bija izveidojusi vairākus centrus bērniem kur atklāt un attīstīt talantus.
Cecīlijai pašlaik mugurā bija Ketrīnas radīts pagarš plānas vilnas mētelis un parasts balts krekls ko, protams, arī bija radījusi viņas māte. Kājās viņa bija uzvilkusi piegulošas bikses, kas nelaida cauri mitrumu un zābakus līdz celim kas bija aizdarīti ar tieši divdesmit ādas siksniņām.
Ketrīna atradās savā studijā, baltā telpā ar daudziem galdiem un ar daudziem sienu skapjiem, visas virsmas klāja skices, uzmetumi un audumu paraugi. Māte ieraudzījusi meitu pieleca kājās un steidzās viņu cieši apskaut.
- Ak, dievs Cecīlija! Kāds prieks tevi satikt!
- Mamm, es te biju jau vakar un zini šad tad es te esmu arī vairākas nedēļas. Bet vakar man atkal bija piemērīšana atceries?
- Protams, atceros meitiņ, vienkārši man likās, ka laiks briesmīgi velkas! Tu nevari iedomāties kā es lepojos ar savu šedevru! Zini es vienkārši pabeidzu tavu tērpu un viss, tas bija viss es nespēju vairs koncentrēties uz kaut ko. Tāpēc es sāku jaunu darbu ar Barta jauno uzvalku! Ak, jā! Es tev gribu parādīt kā tavs tērps izskatīsies dzīvē nevis tikai uz papīra!
Ketrīna jau bija palaidusi meitu vaļā un piešāvusies pie viena no skapjiem, atvērusi tā durvis, demonstrēja manekenu ar Cecīlijas kleitu ballei. Tas bija Ketrīnas triumfa tērps. Kleita bija veidota no zaļgana auduma kam meitene nezināja nosaukumu, kleita bija pieguloša augšdaļā un pietiekami plata apakšdaļā lai varētu brīvi pārvietoties. Tērpa izgriezums likās nepiedienīgi dziļš un pati kleita pārlieku pieguļoša.
Cecīlija iepleta acis.
- Tas ir skandalozākais un skaistākais tērps vienlaikus.
Ketrīna saprata, ka Cecīlijai patīk un plati, kā ielas puika, pasmaidīja. Viņa centās lai viņas bērns būtu laimīgs, meitenei bija viss, izglītība, nauda un sabiedrība. Vienā lietā meitenei neveicās, viņai bija divdesmit gadu, bet viņai vēl joprojām nebija pastāvīga drauga, pati Cecīlija to vecākiem skaidroja ar to, ka nav neviena, kurā varētu iemīlēties. Barts un Ketrīna domāja, ka tad ja meitenei būtu draugs tas kalpotu kā saprāta balss un liktu viņai palikt uz mirkli vienā pozīcijā.
Meitenei ļoti patika izaicinājumi, viņa rāpās kalnos, devās pārgājienos un bieži vien atgriezās savainota. Cecīlija neprata dzīvot mierīgi un konservatīvi katru dienu viņas dzīves garša slēpās aizvien trakākos un trakākos piedzīvojumos.
Cecīlija pat nenojauta kas viņu gaida ballē.
