Turpinājums manam garlaicības auglim "BūūBūū dienasgrāmata, jeb "Mirstu no garlaicības"". Arī šis tika rakstīts tam pašam forumam, bet vēl vakar diezgan vēlu vakarā, kad tikko biju mājās no darba un ar diezgan svaigiem iespaidiem. Un atkal ir slinkums pārrakstīt. :D
Vēlviens "prosto spam" tipa raksts. Nu kam gan citam, ja ne, lai te kaut kas jauns parādītos, kaut gan varbūt kaut kad nākotnē sadomāšu izdot grāmatu "BūūBūū dienasgrāmata: dažādi stāsti no dzīves"
Ja pagājušajā reizē padalījos ar to, kas notiek darbā, tad šoreiz padalīšos ar to, kas notiek pēc darba, kad lēnā (vai dažreiz ne tik lēnā) garā pastaigājos uz māju pusi.
Nu ja, tātad, dzīvoju es tādā kamčatkas nostūrītī, kā Dolessala (~10km no Salaspils) - pārsvarā visapkārt ir mežs un Daugava. Nu jā, bet strādāju Salaspilī, gandrīz pie pašas dzelzceļa stacijas. Pa darbadienām palieku tur pat Salaspilī pie vecmāmiņas, bet, kad nu nākamajā dienā vairs nav jāiet uz darbu, tad manī atmostās nezvērs, kas saucās "ES GRIBU MĀJĀS". Šad tad braucu ar riteni, vēl retāk izdodās sarunāt, ka pakaļ atbrauc sencis, bet pēdējās reizes ar kājiņām tipu - tapu visus 10 (vai pat vairāk) km braši soļoju mājup. Nu ja, un darbs man beidzas 21.00 vai pa 5dienām un 6dienām - 22.00, bet tas protams manam ikdienā snaudošajam nezvēram "ES GRIBU MĀJĀS" nav nekāds šķērslis.
Būtībā viss ir pavisam vienkārši - sakārtoju veikalu, salieku visu ko vien var pa plauktiņiem, izslauku grīdu, visu vērtīgo ieslēdzu seifā, tad mazliet atļaujos izmantot datoru lai ierāptos iekš draudzīgā portāla un paošņātu gaisu ikariam. Ak jā, jāiztīra arī miskastes kas atrodās pie veikala - tur nu garāmgājēji parasti smīn un ķiķina, bet nu štrunts ar to, kas jādara tas jādara - uzvelku biezos gumijas cimdus un eju uzbrukumā. Kad tas viss padarīts, uzspiežu maģisko ciparu kombināciju signalizācijai, aizslēdzu durvis un tad minūti gaidu, kad tā signalizācija ieslēgsies.
Kad nu viss ar signalizāciju beidzies veiksmīgi, dodos ceļā uz māju pusi. Ar riteni vienkārši - ātri ātri un jau pēc 20 - 30 minūtēm esmu mājās (ceļu satiksmes noteikumi nav rakstīti man, ja varu, tad lidoju). Ar kājām ir interesantāk. Nu ceļa posmi ir apmēram tādi - 15 min laikā izeju cauri Salaspilij (no šīm 15 min aptuveni 5 - 7 min jāiet cauri HESam, bet par to vēlāk), tad es nonāku pie Rīga - Daugavpils, vai Daugavpils - Rīga (atkarībā no kuras puses skatās) šosejas, kad tā veiksmīgi šķērsota ir 2 ceļi, kā nokļūt līdz dambim. Viens ~500m cauri mežam pa normālu ceļu, izejot pie Salaspils pludmales, bet sanāk līkums, vai otrs ~1km cauri mežam pa taciņām, nonākot uz dambja, bet pa taisno un jau labu gabalu no pludmales. Un tad ir garum garais ceļa gabals pa dambi, līdz nonāk pie Rīgas HES, tad jāpāriet pāri tiltam, un tad jau ir ceļš pa Dolessalas mazdārziņiem un mežu. Kopumā ejot ar kājām sanāk iet ~1h un 30 min. Atkarībā no iešanas ātruma +/- 20 min.
Nu ja, tātad sāksim ar HES rajonu. No viņa man kopš sen seniem un neatminamiem laikiem tumsā ir bail. Es izjūtu gandrīz paniskas bailes viena tur atrodoties, turklāt vēl tumsā, laikam vainīgi visi tie pabriesmīgie gadījumi, kas tur notika pirms 10 gadiem (nu, daži arī ne tik sen, daži daudz daudz senāk), bet nu tie visi labi iespiedušies atmiņā, kad mūs bērnus uz to pusi pēc tumsas iestāšanās vienkārši nelaida. Šausmu stāstiem gan būs citas reizes laiks, bet nu, paliksim pie tā, ka man tur nepatīk atrasties vienai. Parasti sameklēju kādu kompānijai, kas līdz dambim pavada, vai ja neizdodās atrast kādu brīvprātīgo, cenšos runāt pa telefonu, nezkāpēc liekas, ka tā drošāk. Vismaz ja sākšu spiegt un kliegt un panikā bļaut, kāds zinās, ka vajag izsaukt mentus, ugunsdzēsējus, ātros un drošībai gāzes dienestu ar...
Nākamā visai nepatīkamā vieta ir vai nu viens, vai otrs ceļš līdz dambim. Pirmais ir drošākais variants, vismaz no vienas puses skatoties - tur šad tad izdodās sastapt pa kādam vēlīnam gājējam, skrējējam, vai suņu staidzinātājam. Vismaz tagad, kad laikā, kad eju mājās, ir tumšs. Kad bija gaišs, es gāju pa īsāko ceļu, bet.. Nu, tur tiešām var uzskriet virsū tikai dzērājiem, kas nolīduši krūmos dzer. Gaismā ta nekas, bet tumsā galīgi neomolīgi, tāpēc izvēlos garāko, bet itkā drošāko ceļu. Itkā... Nu ja, ir bijušas pāris reizes, kad kāds iedzērušu jauniešu bariņš piesienās ar tekstiem " nāc ar mums patusēt, iedzert" vai "mēs tevi aizvedīsim mājās" vai tamlīdzīgi. Pagaidām vismaz nekas draudošāks par tādām sarunām nav izvērties, turklāt lielākoties es tur neeju viena, ir kāds kas pavada.
Un tad nāk jautrais "DAMBIS" posms. tur cilvēku prakstiski nekad nav un nezinu kādēļ, bet tur es jūtos pilnīgā drošībā, kaut gan no loģikas viedokļa - es varētu kliegt, cik skaļi gribu un vēl pastiprinātāju pieslēgt (ja būtu kur), mani tik un tā neviens nedzirdētu. Bet tik un tā - tur es jūtos visdrošāk. Nevaru izskaidrot kādēļ. Nu ja, un uz dambja parasti ejot, austiņās skan mūzika un tad radio skonto foršā frāze "pagriez skaļāk un dziedi līdzi" pilnībā attiecās uz mani. Eju un dziedu, dziedu un eju, reizēm eju, dejoju un dziedu . Ja nu kāds vēlas bezmaksas koncertu, kaut gan nezinu gan, cik labi man ar to dziedāšanu iet, tad var mēģināt noķert tās reizes, kad es tur eju un paklausīties. Sliktākajā gadījumā varēsiet vismaz pasmieties.
Gan jau pie tādas pasmiešanās tika arī viens bariņš, kas pagājušajā trešdienā bija izdomājuši pavērot debesīs zvaigznes un mēnesi - biju tā iegrimusi savā laimīgajā un priecīgajā pasaulītē, ka viņus pamanīju tikai tad, kad dejodama un pilnā balsī dziedādama
"I got my first real six-string
Bought it at the five-and-dime
Played it till my fingers bled
Was the summer of '69"
/Bryan Adams - Summer of 69/
padejoju viņiem garām, lai pēc tam izplūstu nevaldāmā smieklu lēkmē, kā tas varēja no malas izskatīties. Jā, man reizem uznāk - nevienam neizprotamu iemeslu dēļ jūtos tik laimīga un priecīga, ka pat neievēroju, kas notiek apkārt un mani arī tas daudz neuztrauc. Bet kādēļ gan būt īgnai, drūmai un sevī iegrimušai, ja viss ir labi, var priecāties, smieties un gribēt šo prieku atdot kaut visai pasaulei, jo tajā dienā nav nekā, par ko bēdāties, kaut arī varbūt nav acīm redzama iemesla tādam priekam. Jā, ja varētu, es droši vien šo prieku uzdāvinātu visiem, kam prieka mazliet pietrūkst - visiem vajadzētu būt priecīgiem un laimīgiem un baudīt dzīvi, nevis iegrimt ikdienas stresā un nomāktībā.
Tādā priecīgā garastāvoklī arī tajā dienā satiku Andrīti (savu brāli), kas ar riteni minās Salaspils virzienā, mazleit pabazarējām, par to kas jauns, nodevu viņam pāris iepriecinošus jaunumus, par ko pretī dabūju semoškas. laba atlīdzība, bija ko darīt atlikušajā ceļa gabalā - gāju un grauzu kā urļiks.
Vēl sanāca jau labu laiku atpakaļ, ka tā ejot pa dambi uznāca baigais negaiss ar pērkoniem un zibeņiem, tā ka es ejot, jau pēc 3 min biju slapja, itkā būtu tikko no Daugavas izbridusi. Atceros, ka toreiz, kad vecmāmiņai pateicu, ka nepalikšu Salaspilī, bet iešu mājās, viņai sākās panika un viņa sāka uzskaitīt visu to briesmīgo, kas ar mani pa ceļam varētu notikt. Jāsaka, ka es lai viņu nomierinātu atbildēju apmēram tā "Ja līdz dambim tikšu dzīva, tad vēlāk lielākās briesmas man draud no kādas mazliet apstulbušas un miegainas kaijas, vai dolessalā no kādas neuzmanīgas stirnas, kas varētu man virsū uzskriet". Beigu beigās tomēr nācās apsolīt, ka kad būsu uz dambja un pēc tam, kad būšu mājās, nosūtīšu viņai sms, ka viss kārtībā, esmu dzīva, vesela, vienā gabalā, un kaijas mani nav aizstiepušas sazin kur. Kaijas pa ceļam nemanīju, stirnas ar nē, toties visa tā zibeņošana, par spīti lietus dušai, bija sasodīti skaista no tā skatupunkta. Un mani pat īsti neuztrauca fakts, ka esmu augstāk esošais objekts, kas varbūt varētu zibeni pievilkt. Mājās protams pārnācu slapja, tā ka no manis varēja ūdeni spaiņiem izgriezt - visur kur gāju (nu īstenībā tikai līdz manai istabai, jo gāju pārģērbties) palika slapju pēdiņu un piloša apģērba atstātas pēdas.
Tad vēl ir ceļa posms pa pašu Dolessalu. arī tur ir gadījušies piedzīvojumi. Piemēram, vienu vakaru, nākot mājās, jautrākai iešanai biju paķērusi kokteilīti. Protams, pēc kāda laika izjutu dabas aicinājumu. Bet nu neko darīt, pa dambi ejot, jāciešās līdz mežam, tur krūmu daudz, var dabas aicinājumam atsaukties. Domāts, darīts, kā meža daļā iekšā, dodos krūmu virzienā, bet ak vai - tur nesen raka kabeli un tranšeju nebija aizbēruši. Tumsā starp krūmiem nepamanīju - ievēlos vilku bedrē. Pati nesaprotu, kā neko neizmežģīju, bet cik ātri bedrē iekritu (bedre, ja kas, biš vairāk kā pusmetrs dziļa), tik pat ātri izlecu ārā. Kopš tās reizes pa krūmiem nevazājos, ciešos līdz mājām.
Arī šodien nākot mājās sanāca biš pabaidīties. Nu labi, bišķi vēl ir ļoti maigi teikts. Nez no kurienes no meža izskrēja ne pārāk liels suns, nu tāds - mana Ruda izmēros apmēram. Riedams skrien virsū - paliek ļoti neomolīgi, apstājos un uzbļāvu "beidz riet un lasies mājās", rezultātā jakai rokā caurums, pašai zilums uz rokas, labi ka tikai jaku ar zobiem aizķēra ne pašu roku. bet suns par to dabūja pa ribām, varbūt skan nežēlīgi, bet ja viens tāds metās tumšā vakarā uz meža ceļa virsū, cilvēks daudz nedomā, sper ar ko un pa ko pagadās, nezinu kur trāpīju, bet paldies dievam aizlaidās smilkstēdams. Jakas gan žēl. Bet nu, nebija arī ne kaimiņu suns (paldies dievam, tiem milžiem mans spēriens būtu tāda maiga pabakstīšana vien), ne kāds, kas pa ceļam esošajās mājās dzīvo. Ej nu sazini no kurienes uzradies, bet vientuļus gājējus nezkāpēc acīmredzot ienīst, ja ne no šā ne no tā metās virsū. Man vēl labu laiku kājas mazliet trīcēja, bet nu, labi ka tā viss beidzās, varēja būt arī trakāk.
Ir bijušas reizes, kad stirnas mežā skrienot nobiedē - tumsā, mežā, kad kāds sāk čabināties un skriet un visas tās baisās un spokainās skaņas... Ja kādam patīk pabaidīties, var braukt ciemos, ielaidīšu nakts laikā pa mežu pastaigāties. Kaut gan var uzdurties arī lapsām un zaķiem, ne tikai stirnām. Un ja paskatās debesīs, tad sikspārņu vasaras laikā arī netrūkst.
Nu ja, un pēc tam nāk laimīgais galamērķis - mājas.
