25.decembra rīts. Es sēžu sniega pilnā, drošvien aukstā laukā. Visapkārt man virpuļo sniegpārsliņas, kas nosēžas uz manām skropstām. sniegpārsliņas ir nosēdušās uz visa mana ķermeņa, bet tās nekūst. Nekūst jo es vairs neesmu siltuma pilna, es vairs neesmu īsti dzīva. Es vairs nejūtu aukstumu, tā kā agrāk. Man nesalst, lai arī es sēžu vien melnā vasaras kleitā, ieskauta sniegpārsliņu skaistajā dejā.
Jarīna ir mirusi. Sākumā es raudāju, bet tas bija sākumā, nevis tagad. Sākumā es domāju, ka Kaira zina par bēgšanu, bet tad es sapratu, ka viņa būtu novākusi arī mani, Kesidiju, Lidenu un Džaredu. Viņa vienkārši izvēlējās man tuvu cilvēku un nogalināja to, domājot, ka es salūzīšu. Bet es nesalūzu, es vien paliku tukšāka, vēl pilnāka tumsas un apspiestu dusmu. Bet patiesībā es esmu salūzusi, vai ne tā? Es pavadu stundām ilgi lūkojoties vienā punktā, manī ir liels caurums, kas neaizpildās, un es jūtu vainas sajūtu. Es domāju, ja Jarīna nebūtu mani iepazinusi, tad pašlaik viņa nebūtu mirusi. Un lai arī cik absurdi tas neizklausītos tā ir patiesība. Viņa būtu dzīva, ja to kā mēs dzīvojam vispār var nosaukt par dzīvi. Bet, ja viņa nebūtu iepazinusi mani, viņai būtu bijusi iespēja vēl vismaz vienu reizi ieelpot ziemas ledaino gaisu.
***
Es uzvelku melnās bikses un melno jaku ar kapuci. Dodos caur tumši violeto gaiteni rotātu zeltainiem vijumiem, pagriežos pa labi un dodos lejup pa kāpnēm, nonākot pie plaša tumši sarkana gaiteņa rotāta ar tādiem pašiem zeltainiem rakstiem. Un visbeidzot izeju ārā pa lielajām skolas/cietuma durvīm. Vairs nesnieg, patiesībā viss ir sastindzis un nekustīgs. Sniegs uz egļu zariem liekas tos noslogojot, tamdēļ es nokratu sniegu no zariem, pati paliekot apsnigusi. Par šādu pavērsienu es nebiju iedomājusies. Es jau zinu uz kurieni es dodos, un ko es tur sastapšu. Un jā, tur jau sēž Džareds, zem ierastā apsnigušā egles zara, pagriezies ar muguru pret mani.
-26. decembris.
Es to secinu, jo pēdējā laikā esmu sākusi uzvesties kā paranoiķe un sākusi skaitīt dienas.
-Jā, vēl tikai 4 dienas līdz jaungada vakaram.
-Ko tu domā darīt, kad tiksi prom?
Klusums. Man nešķiet, ka viņš pat domā par atbildes došanu. Es savukārt precīzi zinu ko es darīšu. Es došos pie sava brāļa. Jo nekā cita man vairs nav, nav.
-Es nezinu.
-Nezini?
Šāda atbilde mani šokē, jo es to vien daru kā domāju par tikšanu laukā, tikšanu prom. Liekas ka jau no paša sākuma es esmu zinājusi, kāpēc man jātiek laukā no šejienes. Bet viņš savukārt nezin ko viņš darīs?
-Visu šo laiku man pat prātā nebija ienācis, ka es tikšu laukā. Ne reizi. Es pat neesmu domājis kas mani sagaida ārpus šīm sienām.
-Bet tev taču bija jābūt vismaz kaut kādai cerībai?
-Nē. Man nebija cerības, nevienam šeit vairs nav nekādu cerību. Es biju šokēts ieraugot tevi, jo tev cerība vēl piemita, tamdēļ es tevi toreiz nenodevu.
Tas bija tik savādi, ka nevienam nepiemīt nekādas cerības. Mani cerība nekad nepameta, lai arī cik sūdīga bija situācija. Tas vienkārši likās nereāli. Bet vismaz tagad es biju sapratusi, kāpēc Džareds toreiz nenodeva mani sargiem, un nenodot tagad.
-Un tagad tev ir cerība? Kāpēc?
-Jā, man ir cerība, jo te esi tu.
Es īsti nesapratu ko viņš ar to domā, bet mani vaigi sāka svilt kā ugunīs. Es pat īsti nezināju ko lai atbild, tamdēļ es vienkārši klusēju.
-Tev laikam jāiet, drīz sāksies ceremonija.
-Jā.
Es piecēlos un devos prom pa apsnigušo pagalmu netskatoties, lai arī jutu, kā manu muguru svilina acu pāris zem egles zara.
***
Melnā, īsā kleita lieliski pieguļ manam augumam. Tā tomēr nenosedz manas kedās tērptās kājas, bet ir rotāta ar mežģīnēm. Un tomēr lai arī cik skaista ir šī kleita, tā sevī iekļauj sēras. Es piekārtoju matu cirtas, bet tas ir pilnīgi bezjēdzīgi, jo mani mati šķiet, dzīvo paši savu dzīvi. Liekas, ka es neesmu skatījusies spogulī jau mūžību, un tagad tajā skatoties, es vairs neredzu savu seju. Seja spogulī ir skaista. Bāla, bet to papildina dzintarkrāsas zaļas acis, garas skropstas un seju viscaur iekļauj rudu matu ērkulis. Šī seja ir skaista, bet tā vairs nav cilvēciska un pilna siltuma. Tagad tā ir svešāda un bezjūtīga.
Sniegs, tas iekļauj pilnīgi visu. Skolas pagalmā ir daudzi nepazīstami skolēni, visi kā viens ir pilnībā vienaldzīgi, un ar tukšu skatienu noraugās kapā, kuru tagad iznes ārā pa skolas vārtiem, lai kaut kur mežā apraktu. Un šķiet tikai es zinu, kas guļ šajā kapā, un tikai es esmu pie tā vainīga. Es to vienkārši nespēju izturēt, nespēju. Es pagriežos, lai dotos prom, bet manu roku satver svešs satvēriens. Kaira.
-Cik es zinu jūs ar Jarīnu bijāt tuvas. Es tikai vēlējos pateikt, ka mēs meklējam vainīgo. Man patiešām žēl, ka jarīnai bija jāmirst. Tev drošvien arī nav viegli, vai ne tā?
-Katram ir jāmirst, ne tā?
-Jā. Visam ir savs laiks.
-Jums taisnība, pienāks laiks, kad gan es, gan jūs atradīsities tajā kapā.
-Tikai kura būs pirmā?
Kaira pasmaidīja un devās prom, atstājot aiz sevis savu iecienīto saldo smaržu. Atstājot mani vienu, un tukšu. Jarīnas kaps jau bija iznests ārā kaut kur sniegputenī. Un kaut kur viņu apraka, apraka kopā ar visām manām asarām un sāpēm.
)))