local-stats-pixel fb-conv-api

Būtnes 230

Es iesoļoju istabā, kurā mani sagaida Kesidija un Lidena. Novelku slapjo, apsnigušo vējjaku un nometu to turpat uz gultas. Kesidija un Lidena pārtrauc savu sarunu un tagad lūkojas manī ar saviem caururbjošajiem skatieniem. Sarunu uzsāk Kesidija, bet viņas balss ir auksta un skarba, nevis silta kā tas ir ierasti.

-Ir nopietni jāapsver iespēja par bēgšanu.

-Nevis jāapsver, bet gan jāplāno bēgšana.

Tā ir Lidena, kas pēkšņi iespraucas starpā Kesidijas teiktajam.

-Un?

Es vienkārši nosaku, jo nespēju izsekot sarunai, manas domas lido kaut kur citur.

-Un? Tas ir viss ko tu spēj pateikt? Klau, tevi mēģina nogalināt!

-Ahh, un ko man darīt?

-Varbūt beigt sapņot un palīdzēt mums plāna izveidē?

Es vēlreiz nopūšos, un iekrītu nu jau slapjajā gultā, jo stulbā slapjā jaka ir padarījusi gultu miklu, vai varbūt stulba esmu es, jo pati iemetu jaku gultā?

-Hei, tu vispār klausies?

Ak, kungs cik tas var būt apnicīgi!

-Ko? Es neesmu dzirdējusi nevienu ideju par bēgšanas plānu!

Kesidijas seja savelkas kā apmākušās debesis. Viņa laikam ir nokaitināta, bet tas liek man smieties. Tagad pie vārda ir tikusi Lidena, un viņa acīmredzot to izbauda.

-Tu neko neesi dzirdējusi, jo biji ārā, varbūt tev vajadzētu mazāk vazāties ar to tavu draudziņu un nopietnāk attiekties uz to ka tev draud briesmas?

Esmu totālā šokā, jo nekad, nekad, nekad nebūtu gaidījusi kaut ko tādu no Lidenas. Ja vēl atceras to kāda viņa bija pirms mēs kļuvām par stulbiem vampīriem.

-Viņš nav mans draudziņš, bet gan mūsu sabiedrotais.

Es atrūcu atpakaļ, kas uz Lidenu un Kesidju neatstāj pilnībā nekādu iespaidu. Bet Kesidija nevar nepiebilst kādu komentāru saistībā ar šo tēmu.

-Un viņš jau nu noteikti nebūs mūsu sabiedrotais.

-Un kopš kura laika tu esi tā kas izvēlas mūsu sabiedrotos?

Kesidija stāv tikpat šokēta cik es, jo pat es nesaprotu kā kaut kas tāds varēja nākt pār manām lūpām. Tomēr ieilgušo klusuma brīdi pārtrauc Lidena.

-Vārbūt atgriežamies pie plāna?

-Khm, njā, Kāds ir jūsu plāns?

-Kesidija stāstīja, ka arī vampīri svin vecgada vakaru, tas kā tu noproti ir 31.decembris. Tas būtu perfekts laiks, lai aizlaistos, jo pat sargi ‘’atpūtīsies’’. apsardze būs divtik mazāka, un tā kas būs palikusi arī nebūs tā pati labākā, jo būs iereibusi.

Es apdomāju visu plānu, un patiesībā, tas ir lielisks. Cita laika lai izbēgtu mums nebūs un šis ir vienkārši perfekts. Bet kaut kas man neliek mieru.

-Vampīri spēj noreibt? Man nelikās, ka alkahols tos ietekmē.

Tā ir taisnība, jo pirms kāda laika biju pie Melas, un viņa bija man pastāstījusi par šo neparasto faktu.

-Jā, bet Vecgada vakarā vampīriem ir pilnas tiesības remdēt slāpes, un apreibt no kā cita...

Kādu mirkli es vienkārši stāvu un blisinu savas acis, nesaprotot par ko viņa runā, bet tad man prātā nāk šausmu pilna atbilde.

-Asinis.

Es nočukstu.

***

Es sēžu zem apsnigušā egles zara, un gaidu. Pat neatceros kā biju aizgājusi gulēt, un kad bija aizgājusi Kesidija, bet mēs bijām vienojušās-31. decembris, un mēs pazūdam no šejienes. Nu kur viņš bija kad viņu vajadzēja? Džareds bija vienīgais cilvēks, kuram es varēju pajautāt visu, ko es vēlējos zināt par dzīrēm vecgada vakarā. Un visbeidzot es sniegā sadzirdēju ilgi gaidītos lēnos soļus, tuvojamies man.

-Ko tu gribēji uzzināt?

Džareds nosēdās man blakus sniegā tērpies vien melnā, plānā džemperī, kas šķita savādi kontrastā ar balto sniegu visapkārt.

-Vai man ir kaut kas tev jāprasa ja es te sēžu?

-Nu vispār, jā, tu parasti kaut ko vēlies zināt ja esi te.

Viņam bija pilnīga taisnība. Es vienmēr kaut ko gribēju, ja sēdēju te.

-Kas notiek 31.decembrī?

Džreds paskatījās manī ar zināmu interesi un šoku. Bet es zināju, ka man viņš stāstīs visu, jo viņam bija vienalga ko es par to padomāšu, viņš mani nesargāja, tā kā to darīja Kesidija.

-Tas ir vecgada vakars, tamdēļ visi gan pieaugušie, gan jaunuļi svin dzīres. Dzīres ir līdzīgas tām ko svin cilvēki, visi svin jauna gada pienākšanu, un vecā gada aiziešanu. Bet ir kāda atšķirība, mēs svinam arī to, ka, sākoties jaunajam gadam, visi jaunuļi kļūst par pieaugušiem vampīriem, tie pilnībā attīstās. Un ir vēl kas, mēs nelietojam alkaholiskos dzērienus, bet gan asinis. Tās apreibina, un mēs kļūstam neuzmanīgāki.

-Neuzmanīgāki?

Es pavaicāju, jo tas šķita neticami, vampīri man vienmēr šķituši tik graciozi un kārtīgi.

-Redzi, asiņu ietekmes vadīti un apreibuši mēs veidojam cīņas, kurās var piedalīties visi, gan jaunuļi, gan Pieaugušie vampīri.

-Ko?

-Nu tas ir kas līdzīgs spēlēm, bet viss notiek pa īstam uz dzīvību un nāvi.

Tas ir muļķīgi, vēl nesen notika spēles. Es nesapratu vampīru stulbo vēlmi pēc cīņām un asins izliešanu. Tas vienkārši bija nereāli stulbi! Skolā jau tā nebija diez cik daudz skolēnu jeb jaunuļu, bet viņi tik turpina iznīcināt viens otru tālāk?

-Ir vēl kas, kur jūs iegūstat asinis?

Džareda seja savelkas nepatīkama grimasē, un es saprotu, ka viņš nevēlas atbildēt uz šo jautājumu, bet viņam vienkārši nav izvēles, es neatkāpšos.

-No cilvēkiem. Dažus sargus izsūta, lai tie atgriežas ar cilvēkiem.

-Un tad jūs viņus nogalējat?

-Jā.

Vēders sagriežas otrādi vien domājot par to, kur nu vēl ja man kaut kas tāds būs jādzer. Tas ir pretīgi, vampīri nogalināja cilvēkus kā lopus, lai izklaidētos un svinētu. Bet ko tad es gribēju, lai vampīri būtu perfekti un nebarotos ar asinīm?

-Kāpēc tu par to vispār prasīji? Ir tikai 20.decembris.

-Mēs taisāmies bēgt 31.decembrī.

-Nu ko, tad es došos tev līdz.

Es pagriežos pret Džaredu, lai redzētu vai viņš jokojas, bet viņš ir visa nopietnība.

-Ko?

-Tu dzirdēji.

Džareds pasmaida un pieceļas, pasniedzot man roku, kas liecina par to, ka šīsdienas saruna ir galā. Es satveru viņa ledaino roku savējā un uzraušos augšā no zemes uz, kuras sēdēju.

49 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000