Nolēmu uzrakstīt kādu "grāmatu" otrā daļa- http://www.spoki.lv/literatura/But-miletai-2dala/427398
P.s.-es nerakstīšu visu,ja jums patiks uzraksties komentāros,tad uzrakstīšu turpinājum
"Būt mīlētai"
1.daļa-atmiņas.
Pat neticas -man jau ir astoņpatsmit gadi.Šodien jau braucu prom no šīs mājas kurā esmu nodzīvojusi desmit gadu-bērnunamā.Šonakt bija pēdēja kurā es murgoju.Ja tiesa es pat neatceros,ko tieši murgoju,jo tas bija saistīts ar manas mātes pēdējas minūtes dzīvības.
Māte bija vienīgais cilvēks kuru es tiešām mīlēju no visas sirds,jo mana ģimene nebija no tām laimīgākajām.Priekš manis laime bija tad,kad māte un tēvs mīl viens otru,tēvs katru dienu atnāk no darba laimīgs un ar veselu prātu,un mātei sirdī atradīsies kaut viens,ko dāvāt katram.Bet man bija vis otrādāk-tēvs no darba atnāk piedzēries un visas savas dusmas uzliek uz mātes,protams,kad es biju ar viņiem virtuvē māte izlikās,ka vis ir kārtība,kaut tā nebija,kad es aizgāju uz savu istabu un negribīgi aizcertu aiz sevis durvis,tad jau vis sākas.Viņiem toreiz likās,ka es nekā nedzirdēju,bet es visu dzirdēju.
Kādu dienu,kad tēvs aizgāja uz darbu māte nolēma iet uz vannas istabu. Pagāja stunds...dvas...trīs...četras...Kad es jau nevarēju nostāvēt uz vietas un gaidīt kamēr māte izies no vannas istabas un samīļos mani,es pati tajā iegāju.Ko es tur ieraudzīju es nekad neaizmirsīšu.Toreiz es vēl nebiju sapratusi ,ka māte ir mirusi.Viņa gulēja vannas istabā pilnā ar ūdeni un ūdenī bija pieslēgs pie elektrības gludeklis.
Tajā brīdī mājās ienāca tēvs.Es paslēpos zem virtuves galda,jo baidijos,ka tēvs sāks uz mani bļaut.Bet tajā laikā man nesaprotot tēvs sāka gauži liet asaras.
Bļaudams manas mātes vārdu viņš piegāja tuvāk pie viņas un tad saprata,ka viņai vannā kaut kas iemeta gludekli,kas pieslēgts pie elektrības,un tas kaut kas pēc tēva domām biju es.Protams šo domu viņš ātri izmeta no galvas,jo saprata,ka es pati esmu nobijusies ne pa jokam.
Pēc šī notikuma atceros miglainas atmiņas.Atceros kā kaimiņi bija ienākuši pa sētas durvīm un ar plaukstu aizvēra muti,jo,ko viņi redzēja viņus šokēja.Pēc tam atceros kā mani izprašņāja policisti,un mātes bēres.Tikai tad es biju sapratusi,ka māte ir mirusi.Uz bērēm bija atnākuši tikai es ar tēvu,jo mātei nebija ne draugu,ne radu.Es pat atceros kā viņa bija ģērbusies-baltā kleitā un mati viņai bija sapīti skaistā bizē,uz viņas rokām gulēja mazs vainadziņš,ko bija atnesis kāds tēva paziņa.No tās dienas pie mātes kapa vairs nebiju.Tad sākas manas visbriesmīgākas dienas dzīvē!
Kā mātes vairs nebija starp mums,tēvam nebija uz kā uzlikt savas dusmas,pēs kāda laika viņš visas dusmas uzlika uz manis.
Katru dienu uz manas rokas parādijās jauns zilums.Es pie tā jau biju pieradusi,bettas neilga ilgi .Kaimiņi katru dienu redzēja tēva nākot uz mājām piedzerušo un viņi pazvanīja policijai .
Policija atbrauca nepiemērotā brīdī.Tēvs atvērot durvis zaudeja samaņu.Es ar grūtībām tēvu aizvilku līdz gultai .Kad policija ienāca pa durvīm viņi man jautāja-kas noticis,ku tēvs u.t.t
Es pateicu,ka tēvs atnākot no darba piekusa un likās gulēt.Izmeklējot māju viņi atrada narkotikas kuras piederēja manam tēvam!Tad mani aizveda uz bērnunamu...
Toreiz man bija tikai astoņi gadi.Vispirs man audzinātāji teica,ka vis būs labi-es atradīšu jaunus draugus,būšu laimīga,un mani adoptēs jauni mīlošie jauni cilvēki.Savādi,bet es tam ticēju un gaidīju.
Jaunajā mājā es visvairāk atšķiros no pārējiem,tāpēc mani neviens nepieņēma.
Bērnunama bērni staigāja bariņos un cits citu neieredzēja.Katru dienu notika kaut kādi kautiņi dēļ mantām,un es tajā brīdī sapratu,ka tā nav tā laimīgā māja par kuru man visi stāstija.
Katru reizi,kad bērnunamā atnāca cilvēki,kuri gribēja adoptēt kādu bērnu,visi skrēja pie logaun katrs vēlējās,lai viņu adoptē!
Atceros kad kādu dienu bērnunamā atnāca paveca sieviete vārdā Maija un no desmitiem bērnu viņa bija ieraudzījusi mani.Tajā brīdī es tiešām jūtos kādam vajadzīga.Viņa man katru dienu nesa dāvanas,saldumus,drēbju gabalus.Kādu dienu mani pat dēļ tā piekāvā.
No tā dienas Maija mani vairs neapciemoja un no tās dienas es atkal biju vientuļa!
