Otrā daļa- http://www.spoki.lv/literatura/But-miletai-2dala/427398
Otrā nodaļa- http://www.spoki.lv/literatura/But-miletai-2Nodala-Varti-uz/429253
Mani pārņēma satraukuma vilnis ,galvā ielidomā visādas domas,bet tad sadzirdēju kādu nepazīstamo balsi kurš lūdza dievam palīdzību,lai Maijai būtu vieglāks ceļš... Es ilgāk nevarēju izsturēt un ieskrēju istabā. Maija gulēju uz dīvāna un blakus viņai sēdēja viņai pazīstams mācītais.
Viņš centās man ieskaidrot,kas notika,bet es viņu neklausījos,man galvā skanēja tik vārdi:'''Maija ir mirusi un tev atkal vajadzēs atgriesties bērnunamā.''
Nākamajā brīdī vis notika ļoti ātri-pie manis pienāca kādi cilvēki un iešpricēja mna kādu vielu...
Nākamajā brīdī es pamodos kaut kādā mājā un atvērot acis pie manis pieskrēja daudz cilvēku,likās,ka esmu slimnīcā,bet tā nebija slimnīca tas bija bērnunams...
Šeit bija daudz labāk nekā citur,labi cilvēki,sirsnīgie skolotāji,un galvenais es atradu labāko draudzeni.
Kad tikko sapratusi,ka atkāl esmu bērnunamā es izgāju no telpas cerot,ka mani liks mierā,bet tas nenotika. Tad,kas es iznācu,no telpas pie manis pieskrēja daudz bērnu mana vecuma un visi vēlējās zināt kā mani sauc un vēlējas ar mani draudzēties.Bet manu uzmanību pievērsa puisis vārdā Jānis.Viņš bija stalta auguma puisis ar kastaņbrūniem matiem un skaistām zilām acīm.Katru vakaru es sapņoju kā mēs abi divi ejam pa tukšo ielu nakts vidū,pa ceļa vidu...
''Kāpēc mēs iemīlamies tajos cilvēkos ar kurim mēs nevaram būt kopā? '' šis teikums mani mocīja katru dienu,jo Jānis bija manas draudzenes Ievas puisis. Viņi bija brīnišķīgs pāris.
Kādu reizi mums bērnunamā notika talantu šovs.Es nolēmu pameiģināt,jo atceroties pamatskolas laikus,kad visi skolotāji teica man,ka man ir laba balss.
Pienāca sen gaidītais pasākums .Pirms uznāciena es ļoti uztraucos.Es loti labi sapratu krievu valodu tāpēc dziedāju krievu valodā.Dziesma bija skumja.Pēc uztāšanas es gāju uz savu istabu un tajā mani sagaidīja Jānis ar Ievu. Ieva mani apskaudama sacīja:" Ak Dievs,Sabrīna,tev ir brīnumskaista balss,tava balss apbūra visus zālē sēdošos cilvēkus visi kā viens sēdēja savā vietā pat pirkstu nepakustinot! Nu,ko tu stāvi Jānu,ej apsveic Sabrīni!''
Pat līdz šai dienai neesmu sapratusi kāpēc viņa atstāja mani ar Jāni divatā!
Vispirms Jānis stāvēja u nekustējās,bet tad viņš pie manis pieskrēja un sāka skūpstīt manus plecus.Pie sevis es klusi uz sevis bļāvu:'' Kāpēc tu pakļāvies viņam? Tas taču ir Ievas puisis!Tu nedrīksti tā rīkoties ar savu draudzeni!''
''Nē,liec mani mierā!Aizmirsti,kas notika!Tu esi Ievas puisis nevis mans!Ej viņu tā skūpstīt!Man tavi skūpsti un apskāvieni nav vajadzīgi! '' es caur asarām izgrūdu sacīto.
''Bet man nav vajadzīga Ieva,man esi vajadzīga tu,Sabrīn!Es varu pamest Ievu un būt ar tevi kopā uz mūžu!Lūdzu!'' sacīja Jānis
Es biju šokēta,jo neviens agrāk nebija man teicis,ka mīl mani,izņemot tos laikus,kad es dzīvoju ar savu māti un Maiju...
''Visus kurus es mīlu mirst vai ar viņiem notiek kas nelāgs!Tu esi vajadzīgs Ievai,bet es varu iztikt arī bez taviem apskāvieniesm un skūpstiem! Ieva tevi mīl un viņa ir mana labāka draudzene,ja tu viņu apmetīsi dēļ manis,es viņu zaudēšu uz visu mūžu! '' es sacīju un aizskrēju prom.
Nākamajā dienā Jānis mēiģināja no manis izvairīties.
Pienāca mana 18.gadu dzimšanas diena.Tā bija pēdēja diena kad es pavadīju bērnunamā!No rīta pie manis bija ienākusi Ieva un tā vita lai mani apsveiktu dzimšanas dienā,viņa man pateica:'' Zini,ko,Sabrī,tā vietā,lai tevi apsviktu,es tev teikšu tā- tu eis mai*a! Vācies prom no šejienes,lai e stevi vairs šeit neredzētu! Paldies tev,ka izbojāji manu dzīvi,tagad Jaņis kravā savas mantas,lai dotos tev līdzi,jo viņaim šodien arī ir dzimšanas diena! un Ieva aizcerta durvis negaidot manu atbildi.
Un tagad es sēžu šeit un domāju,ko man darī?
Turpinājums sekos...
