Būt mīlētai 2.daļa7

Pirmā daļa - http://www.spoki.lv/literatura/But-miletai/427099

trešā daļa- http://www.spoki.lv/literatura/But-miletai-3dala/427790

Tad pienāca skolas laiki.Domāju,ka manā dzīvē vis vērsies uz labo pusi,atradīšu jaunus draugus,kopīgo valodu ar skolotājām...bet tas nenotika.Skolā pat bija trakāk nekā bērnunamā...

Kad man bija trīspadsmit gadu pie mums klasē ienāca jauniņais,viņš bija ļoti simpātisks,ka pat visas klases meitenes viņu redzot jūka prātā pat es.Pirmo reizi es biju iemīlējusies cilvēkā kuru pat nepazinu.

Klasē katru dienu notika kautiņi starp meitenēm dēļ Markusa,bet viņš liekas,ka pat uz to nepievērsa nemazākās uzmanības! Viņš bija tik pat mierīgs kā es-kluss,mierīgs.

Vienrēiz es gribēju uzsākt ar viņu sarunu,bet tagad to ļoti nozēloju.Es pienācu pie viņa galdiņa un teicu :''Sveiks'' Viņš klusēja ilgu laiku,bet pēc tam ierunājās :'' Zini es saprotu,ka es tev patīku kā katrai klases meitenei,bet esmu jau aizņemts,tu man nepatīc man patīk cita meitene,pat vairs necenties ar mani uzsākt sarunu,jo es tev vairs neatbildēšu!''

Tie vārdi bija kā grūdiens manā sirdī,pat pēc tik ilga laika manā galvā tie vārdi skan iktdienu.!

Tad Markuss tomēr nolēma ar kaut ko uzsākt draudzēties.Pārējie klases zēni bija sajusmā no jauna drauga.Visi teica,ka viņš ir foršs,jauks,jautrs pluss tas,ka viņš katru sestdienu pie sevis mājās rīko kādas ballītes!

Tajā laikā man ļoti sāpēja sirds.Toreiz es dzīvoju ar domu,ka atradīšu tūkstoš reiz labāku nekā viņš,bet pati sev neticēju! Likā,ka viņš speciāli spēlējas ar manām jūtām,zinot,ka man vairāk un vairāk sāpēs.Pēc dažām nedēļām es kā vienmēr gāju uz skolu un neatmetu domu par Markusu,'bet viņš neatnāca ne uz pirmo stundu,ne uz otro stundu...trešās stundas laikā (toreiz mums notika klases audzināšanās) atnāca skolotāja un mums visiem paziņoja šokējošo ziņu par Markusu :'' Bērni,šodien Markuss neatnāks uz skolu,jo... viņš nomira!Šodien ejot uz skolu Markuss aizmirsa mājās savu telefonu un no visa ātrumu skrēja pāri ielai neskatoties ne uz labo pusi ne uz kreiso pusi...viņu notrieca mašīna!''

Visas meitenes kā viens sāka liet asaras,pat es sāku šņukstēt,jo man likā,ka visi man mīļie mirst...

Pienāca bēru diena. Kad stāvēju pie Markusa kapa,es atcerējos savas mātes bēres.Pie manis pienāca mana klasesbiedrene Sintija un sacīja man:'' Ko tu te dari?Ko sava bērnunama nepietek?Nē,es zinu kapēc tu atnāci,lai paņirgātos par mani !'' un Sintija sāka gauži raudāt. Nekā neatbildot viņai,es pagriezos un devos uz savām mājām',uz bērnunamu!

Par Markusu es aizmirsu ātri,varbūt tāpēc,ka nemīlēju viņu tik stipri kā savu māti!

Man iepatikās mūzikas stundas.Visi mūzikas skolotāji sacīja,ka man esot brīnišķīga balss.Tāpēc pēc pamatskolas pabeigšanas un vidusskolas pabeigšanas nolēmu pievērsties pie mūzikas karjeras!

Pārcelta 10.klasē.-tāds ieraksts rotāja manu liecību.Visi tik runāja par rītdienas ballīti pie Ritvara.Visi bija tik eleganti apģērbti,bet man bija kāda lauka kleita kuru man toreiz bija uzdāvinājusi Maija teicot ma,ka tajā kleitā es izskatīšos kā princese,bet uzģērbusi to kleitu,es izskatījos nevis ka pēc princeses,be gan pēc lauku skuķes.

Pienāca visiem ilgi gaidīts izlaidums,visu manu klasesbiedru vecāki pazina cits citu,jo viņi bija spēlējuši vienā smilšu kastē,bet mani neviens nepazina,un uz mani visi skatījās kā uz kādu cilvēku kurš izdarīja baigo noziegumu!

''Sabrīna'' kaut kas sauca manu vārdu.To balsi es jau biju dzirdējusi ļoti daudzas reizes,un tad es atcērējos tā balss pieder Maijai.

Maija mani apskāva un visu man paskaidroja kāpēc viņa mani pameta tad. Viņai atrada slimību vēzi.Toreiz viņa bija ļoti uztraukusies un negribēja to stātīt man,jo es viņu ļoti mēlēju:''Bet tagad esmu vesela.Tu varēsi dzīvot pie manis.Es tevi uzturēšu,man vairs nav neviena tuva cilvēka izņemot tevi !Lūdzu ļauj man lāboties!'' lūdza Maija

Es nespēju prētoties kardinājumam un pateicu,ka piekrītu.Pēc izlaiduma es iestājos vietējā ģimnāzijā.Es pat nedomāju,ka Maija dzīvo tik tālu no manas iepriekšējās mājās.

Maija dzīvoja viena,kādā auku mājā. Māja nebija no tām skaistajām,bet es vienmēr tajā jūtos omulīgi.

Biju satriekta,ka manā klasē mācās arī mani klasesbiedri no pamatskolas laikiem,protams,tas visu momentā mainīja,jo klasesiedr no pamatskolas bija izstāstījuši par mani un pluss to,ko es nekad nebiju darījusi...Bet pie tā es biju jau pieradusi.Mani gaidīja,kas ļaunāks un biedējošāks!

Pēc stundām kā katru darba dienu es gāju uz mājā.Ienākot pie Maijas vienmēr sajutu garšīgās ēdienu smaržu un kāds vienmēr mai sauca uz vakariņām,bet šoreiz klusums...

Turpinājums sekos...!