Būt mīlētai 2.nodaļa otrā daļa- http://www.spoki.lv/literatura/But-miletai-2nodala-otra-dala/429840
Šis notikums mani noveda līdz depresijai-vienīgā draudzene kura man bija un es viņu zaudēju...
Kad istabā ienāca Jānis es iebļāvos:’’ Vācies prom no šejienes.Es dēļ tevis esmu zaudējusi labāko draudzeni!’’ un iemetu ar augstpapēžu kurpi pa durvīm. Par laimi ,viņš paspēja aizvērt durvis.
Audzinātāja pieklauvēja pie durvīm atgādinot man, ka drīzs vajadzēs pamest bērnunams.
Paņēmu līdzi mantas,man nebija to pārāk daudz,jo daudz,kas palika pie Maijas. .Atcerējos, kā viņa man uz Ziemassvētkiem uzdāvināja adītās zeķes , zinu tas nav pietiekami Ziemassvētku dāvanai, bet priekš manis , tas bija pietiekami.
Izejot no savas istabas, es atvadījos no audzinātājām un iesēdos mašīnā kura mani atvedīs uz dzīvokli. Caur stiklu redzot kā visas ainas pārplūst garām manām acīm, manās acīs sāka plūst asaras. Pārbraucot garām Maijas mājai es vairs nejutu nekā,jo man māja izskatījās pārāk sveša ,kaut man tūkstoš atmiņu pārskrien garām.
Izejot no mašīnas dabas fonu man aizsedza kāda deviņu stāvu māja. Paceļot lapiņu kuru man bija iedevis direktors ar dzīvokļa numuru,es nedroši paspēru vienu soli uz priekšu.
Tagad jau mans dzīvoklis atradās ceturtajā stāvā.Ieejot tajā es sajutu vientulību un man sagribējās atpakaļ uz bērnunamu,jo dzīvoklis bija ļoti tukšs. Istabā bija viena gulta, galdiņš un grāmatu plaukts, bet virtuvē tikai plīts, galds un ledusskapis .
Sen neesmu redzējusi savu tēvu ,nolēmu rīt braukt uz sava tēva māju ,nauda tikmēr ir ,iztikšu ar to, kas ir ,tad jau sameklēšu sev kādu darbu.
Naktī nevarēju aizmigt. Visu nakti mani mocīja murgi par Markusu, māti, tēvu... Galīgi neizgulējusies es devos uz sava tēva māju.
Nekas nebija mainījies no tā laikā kamēr biju bērnunamā ,vis tas pats- veca ķieģeļu brūngana māja ar koka žogu. Cerot, kad tēvs mani ieraugot priecāsies , es dabūju kaudzi rupju vārdu. Atvērot durvis viņš sacīja, lai vācos prom un mana deguna priekšā aizcerta durvis, nepazinot savu meitu.
Zinot, ka pārkāpu likumu, es gaidīju kamēr tēvs izies no mājas , lai es varētu tajā iezogties , nekas jau traks nevarēja notikt, jo es tajā mājā taču agrāk dzīvoju ....
Pēc pāris stundām ,tēvs tomēr nolēma iziet no mājas. Sagaidot kamēr tēvs tik līdz ceļa pagriezienam ,es atvēru mājas žogu. Tikusi līdz dzīvojamai istabai es atcerējos, ka mana māte mūsu ģimenes foto albūmus glabāja zem galda ,kur atradās mazā atvilktne tas bija mūsu ģimenes mazas noslēpums.
Domājusi, ka tēvs tās jau sen sadedzināja pēc mātes aiziešanas un manas , bet tā nebija. Bildes bija neskartas kādus gadus desmit .Šajā mājā es vairs nevarēju uzturēties , tāpēc gāju uz mājām.
No mana tagadēja dzīvokļa līdz tēva mājas bija ilgi jāiet ,bet atceroties, ka mani tajā gaida vientulīga un tukšums es tomēr nolēmu iet ar kājām līdz mājām.
Tagad nejutu nekādas emocijas, man tā bieži ir, kad es nesaprotu, ko man just –priecāties, vai jābēdājās. No vienas puses man ir jābēdājas,jo tēvs mani esot padzinis no manas bērnības mājas no atmiņām,bet no otras puses man ir jāpriecājas ,ka atradu bērnības fotogrāfijas kurās vis bija vēl labi...
Tā arī pagāja mans ceļš līdz mājām domājot, ko man ir jajūt...
Ejot pa kāpnēm uz dzīvokli es uzdūros vienam vīrieim. To vīrieti sauca Raitis.
Turpinājums sekos....
