Elīnas skatapunkts
“Mēs varam parunāt vēlāk?” Dāvis prasīja, bet es biju pārāk spītīga, lai mainītu sarunas laiku, vietu vai pat tematu.
“Nē!” mierīgi teicu un sakrustoju rokas zem krūtīm, it kā teiktu - es esmu boss.
“Jo?” viņš sakoda lūpas un prasīja.
“Jo es tieši tagad gribu zināt, kas notiek ar tevi un Paulu!” klusi sacīju, jo Dāvis atradās manā un Serafima istabiņā. Serafima šobrīd bija dušā, tapēc sarunas bija tikai un vienīgi mūsu.
Sākumā Dāvis izskatījās nedaudz šokēts.
“Par ko tu runā?” viņš ātri vien atguvās.
“Es visu dzirdēju tajā vakarā, abi virtuvē runājāties!” joprojām smaidīju.
“Nezinu, ko tu esi dzirdējusi!” Dāvis bija nervozs. Un pat ļoti.
“Ak tu nezini!” augstā balsī ieteicos.
Viņš klusēja un ar baltu aci vērās manī, it kā es būtu kāds viņa medījums, un pats Dāvis būtu plēsīgs zvērs.
“Paskaidro taču!” sacīju, vārgā balstiņā.
“Ko tu gribi, lai skaidroju?” viņš skatījās man acīs ar to pašu, baiso skatienu.
“To, ka biji jau sakaros ar Pauliņu pirms sagājām kopā!” izskaidroju visu viņa vietā.
“Biju, jā, un?” viņš nejauki smaidīja. “Tikai nesāc te, kad esam tik skaistā vietā!”
“Tu esi tāds kretīns!” dažādās balss intonācijās sacīju, lai izklausītos dramatiskāk.
“Esmu!” viņš bija nopietns.
“Man pietiek!” es teicu. “Viss, pietiek!”
Izskrēju no istabiņas un taisnā ceļā devos uz kafējnīcu, jo nežēlīgi gribējās piedzerties, bet pusceļā sapratu, ka man taču nepārdos.
“Eu, mazā, kapēc raudi?” brunets, kura vārds man bija zināms, sacīja. Viņu sauca Mārcis.
“Ai, nieki vien!” pasmēju un noslaucīju asaras, lai skropstu tuša nenotek, bet bija jau pa vēlu un tā sāka grauzt acis.
“Nav gan nieki, ja raudi!” Mārcis centās ieskatīties man acīs, bet viņu pārtrauca Dāvis, kurš aizcirta istabas durvis un devās uz pretējo gaiteņa pusi.
“Ā!” Mārcis ātri noteica un apskāva mani, bet ilgi negribēju būt viņa apskāvienā, jo sajutos neērti.
“Piedod, man jāiet!” ar nodurtu galvu paspraucos puisim garām, kurš uz mani noskatījās ar žēlīgu skatienu. Ā, aizmirsu tač pateikt, ka tagad varu padejot viņam pa klēpi. Ha!
