Un aiziet - jauns stāsts! 
Pirmo reizi rakstu stāstus no dažādiem skata punktiem, takā priekš manis tas bija kaut kas jauns.
Elīnas skatapunkts.
“Kur tu atkal esi nobāzusi tās zeķes, pie velna?” tētis ienāca virtuvē ar mammas rozajām čībām. Vienā kājā viņam bija balta nike zeķe, bet otrā melna maximas zeķe.
“Tēti, tā baltā ir mana..” brālis ieklepojās un sacīja. “..netīra treniņa zeķe!”
“Dieva dēļ, vai šajā mājā arī kaut kas ir tīrs!?” tētis iebļāvās un mamma izskrēja no vannas istabas, ar melnām zeķubiksēm un balto naktskreklu mugurā. Seja noklāta ar baltu masku. Izskatās briesmīgi.
Es tikai grauzu ķiplokmaizītes un klusi smīnēju, jo brālis attēloja tēta dusmīgo sejas izteiksmi.
“Es nevaru neko atrast!” tēvs ieskrēja virtuvē ar basām kājām un uzreiz aizpīpēja cigareti.
“Mark, nesmēķē mājā!” mammas klusā balss bija tik skarba.
“Mammu, es šodien varu braukt pie ...?” brālis gremoja kelogsus un vaicāja.
“Nu, jupis parāvis!” tētis iesmējās un izgāja no istabas, pārtraukdams Ernestu.
“Jautā tētim..” mamma stresaini nogrozīja galvu un ieskrēja atpakaļ vannas istabā. Priekš manis šis rīts bija kluss. Nebiju vēl pateikusi ne vārda. Nemaz negribas savu balsi dzirdēt pēc vakardienas bļaušanas.
“Tēti!” Ernesta balss bija spalga. “Es varu pie..”
“Viss, es nevaru ciest šo sasodīto māju!” tēva balss arī bija netipiski augsta un mēs ar brāli iespurdzāmies.
“Ernest..” mamma uzrunāja brāli. “..pēc tam savāc istabu!”
“Viņa jau tīra ir!” brālis pretojās.
“Tikai netīri šķīvji zem gultas!” mamma teica un iegāja atpakaļ vannas istabā, lai sakoptos.
“Un samudžināti tualetes papīra gabaliņi..” no smiekliem iepīkstējos. Brālis arī smējās, jo saprata, bet mamma nesaprata, jo klusēja. Vai arī centās nesmieties.
“Nu, piekāst tās zeķes!” tētis iesoļoja virtuvē ar nedaudz īsām, klasiskām, tumši brūnām biksēm. Kājās viņam bija melnās, sašņorējamās zamšādas kurpes. Bālā potīte rēgojās ārā no viņa bikšu staras, par ko brālis smējās kā negudrs.
“Labi, bērni, es dodos..” tētis paķēra bekona šķēlīti no pannas un izskrēja pa durvīm. Pelēkā un jau nedaudz ierūsējusī, 2006. gada toyota corolla izslīdēja no garāžas un nozuda aiz ielas stūra. Ievilku dziļu elpu, jo māja beidzot bija klusa.
Klusumu pārtrauca mamma, kas izlēca no vannas istabas ar cigareti zobos. Tētis nezin, ka mamma pīpē. Cik viegli var noslēpt lietas no savējiem.
“Sīkā, es eju..tu ar mani?” Ernests mani aicināja. Parasti neejam uz skolu kopā, jo viņam ir draugi. Un. Man arī.
“Nē, gaidīšu Antru.” pasmaidīju un novēroju mammu, kura izmisīgi centās atrast savu telefonu, kurš stāvēja uz galda. Uz viņu noraudzījos ar tukšu skatienu.
“Mīļā, tu nezini, kur ir mans..?” viņa iesāka.
“Atā!” klusi norūcu, paņēmu savu bēšīgo somu un ejot ārā no mājas, skaļi aizcirtu durvis.
