Labs vakars visiem kuriem interesē patiesība un fakti par vēsturi, jeb šajā gadījumā "Latviešu brīvprātīgais leģions" jeb Waffen SS.
Šodien vel ir 16. marts, un latviešu leģionāru piemiņas diena. Skatoties video pa TV nespēju neievērot milzīgo protesta pūli, kuri kā jau katru gadu ir ieradušies nozākāt mūsu tautiešus, leģionārus par fašistiem. Nevarēju arī neievērot, ka liela daļa šī pūļa par saziņas valodu lieto "matuškas" Krievijas valodu, bet stāsts šoreiz nebūs par viņiem(pēc pieprasījuma ,es varu izteikties savas domās, kāpēc tieši krievvalodīgie ir galvenie protestanti), bet gan par notikumiem ar sakni jau 1941. gadā.
Latviešu divīzijas Otrā pasaules kara laikā veidoja gan Hitlers, gan Staļins
. 1941. gada vasarā Hitlers kategoriski paziņoja, ka vienīgi vācieši Austrumos drīkst būt apbruņoti. Tomēŗ jau 1941. - 1942. gadā tika dibināti sākumā brīvprātīgie igauņu, latviešu un lietuviešu policijas btaljoni. Brīvprātīgo pieplūdums tomēr drīz vien aprāvās.
Brīvprātīgie un iesauktie bija vīlušies: Viņi bija izkaisīti pa visu austrumu fronti, tālu no Latvijas un tika izmantoti dažādiem darbiem, kādus vācu pārraugi uzskatīja viņiem par piemērotiem. Tie kuri bija pieteikušies uz noteiktu laiku, attapās tur iestrēguši līz kara beigām.
Pēc Staļingradas sakāves 1943. gada februārī situācija bija tik izmisīga, ka Hitlers atļāva un arī pavēlēja SS šefam Heinriham Himleram izveidot "latviešu brīvprātīgo leģionu". Himlers, tiekdamies pēc varas, sistemātiski palielināja savā pakļautībā esošo karaspēku. Viņam izdevās iegūt latviešu un citas vienības zem sava spārna, pakļāujot tās saviem Waffen-SS elitārajiem spēkiem. Kad pieteicās pārāk maz latviešu, notika obligāts iesaukums: no 1943. gada martā Latvijas jaunieši tika iesaukti Lettische SS-Freiwilligen Legion.
Latvija un Igaunija bija vienīgās Eiropas valstis, kurās Hitlers ķērās pie moblizācijas.
Lietuvā savukārt tikai nodibināti tikai policijas bataljoni, nevis leģions, Lietuvas un Vācijas nesakaņu dēļ.
Latvijas ģenerālis Oskars Dankers, kas , pec dažu vēsturnieku domām bijis vācu aģents, patiesībā izlēma Latvijas notiekošo: viņš nodrošināja, lai jaunieši tiktu pakļauti mobilizācijai. Pat daudzi latviešu bērni tika iekļāuti vācu palīgspēkos.
Leģiona dibiāšana bija pretrunā ar starptautiskajiem likumiem: Hāgas Noteikumi par sauszemes kara likumiem un paradumiem (1907) aizliedz okupēto teritoriju iedzīvotāju mobilizāciju. Šis aizliegums formāli tika apiets, latviešus saistot ar nomilāli brīvprātīgo Waffen-SS, nevis iekļaujot tos Wehrmacht karaspēkā
Vīrieši vecumā no 19 līdz 24 gadiem tika pakļauti iesauku, vai arī tiem draudēja sods pēc kara laika likumiem. (Vēlāk karaklausība tika paplašināta no 16 līdz 45 gadiem). Tā bija Einberufungsbefehl- iesaukšanas pavēle pievienoties "brīvprātīgo leģionam". Sods par izvairīšanos no dienesta bija 15 gadi spaidu darbos.
Patiesībā gan izvēle bija vai nu pievienoties leģionam, vai tikt izkaisītiem pa vērmahta atbalsta vienībam, strādāt piespiedu darbos, vai nokļūt koncentrācijas nometnē. Apmēram 20-30% izvairijās-noslēpās, pašsakropļojās, sadzērās spēcīgas zāles, dabūja ārsta zīmi par kādu slimību vai pamaījās iegūt izņēmuma statusu sakarā ar nodarbinātību kara rūpniecībā.
Latviešu leģiona pamatā bija divas divīzijas......... Ar šo vis stāsts nebeidzās, tā dēļ es izlēmu, iegūt vismaz desmit atsauksmes šim rakstam no interesentiem par turpinājumu.
Piebilde: Ar šo rakstu es ceru, ka Spoki sāks vairāk interesēties par Mūsu Latvijas vēsuri. Un par svarīgām, un senām lietām par kurām mēs zinām tik daudz, cik paši interesējamies.
